Personība.100g kultūras. Zigmars Liepiņš

Taustiņinstrumentālists, komponists un Latvijas Nacionālās operas un baleta vadītājs Zigmars Liepiņš ir tiešs, atskabargains, bet, kā pats atzinās, mazliet sentimentāls. Bez Liepiņa  mūsu operai tiešām pietrūktu mazliet romantiska patriotisma. Zigmara Liepiņa direktora kabinetā blakus datoram ir lielas, sarkanas elektroniskās klavieres. Viņš tās mēdz spēlēt starp sapulcēm, lai pārbaudītu kādu jaunu muzikālu ideju.

Liepiņu ģimenē trīs ceturtdaļas ir mūziķi: dzīvesbiedre, kādreiz slaveno ansambļu «Modo»  un «Opus»  soliste, vēlāk režisore Mirdza Zīvere, un dēls, diriģents Jānis Liepiņš, kuriem visiem kopā ir interesanti runāt ne tikai par mūziku, bet arī par dzīvi.  Zigmara Liepiņa 80. gadu populārās dziesmas ir laikmeta zīme, tāpat kā Nacionālā teātra jauneklīgā izrāde «Spartaks», Atmodas laika rokopera «Lāčplēsis», gadsimta nogales hīts «Parīzes Dievmātes katedrāle» un  tikko jaunā muzikālā redakcijā atkārtotu pirmizrādi piedzīvojusī «Turaidas roze».

Ko Latvijas Nacionālajai operai ir nesuši Zigmara Liepiņa laiki? Kā mūzika un bizness sadzīvo komponista galvā?  Un kāpēc viņam ir vajadzīga siltumnīca ar paša audzētiem tomātiem?  Zigmārs Liepiņš pats ir teicis:  lai mūzika dzīvotu, tai vajadzīgas tikai divas lietas – izpildītājs un klausītājs. Viņam ir viss nepieciešamais.