Starp tukšajām skolu ēkām, veikaliem, kuru logos akcijas vēl aprakstītas latos, un senajām guļbūvēm, kā dzīvi robežstabi, mīt paši pēdējie ciema iedzīvotāji. Robeža starp dzīvību un  tukšumu paliek pavisam trausla, jo līdz ar šiem iedzīvotājiem izzudīs arī ciems.

Pagājušā gadā mācītājs mūžībā pavadīja 26 Šķaunes apkārtnes iedzīvotājus, bet piedzima tikai 3. Šķaunes pamatskola kļuva vairs tikai par sākumskolu. Ciema jaunā paaudze, par spīti patriotismam, turpina domāt par savu nākotni ārpus tā, un cilvēku skaits turpina samazināties. Iespējams, Šķauni apdzīvo tās pēdējās paaudzēs, kamēr agrāk pastāvējusī infrastruktūra lēnām sarūk un koncentrētās apbūves zaudē savu nozīmi, kļūstot par kādreizējās aktīvās dzīves pieminekļiem. Par Šķaunes nākotni vietējiem iedzīvotājiem atliek tikai noteikt: «Nekas nekad nepaliks tukšs.»