Taču Latvijas Olimpiskā komiteja bija gatava šim pavērsienam. Jau vairāk nekā trīs gadus latvieši gāja savu neatkarības ceļu. No patiesas eiforijas par atļaušanos brīvības sapni nosaukt vārdā, līdz neziņai par miglaino nākotni, kad latviešu argumentos nevēlējās klausīties ne PSRS sporta vadība Maskavā, ne Starptautiskā olimpiskā komiteja Lozannā. Laika gaitā daudzi sākotnējie domubiedri nonāca pretējos ierakumos – sākās dalīšanās pareizajos un nepareizajos latviešos. Kas veicinās vai bremzēs Latvijas patstāvību sportā? Tomēr Albērvilas atklāšanas ceremonijā gandarījums bija visiem. 1992. gads bija pēdējais, kad vienā gadā notika gan ziemas, gan vasaras spēles. Olimpiešu vidū bija gan rūdīti olimpiskie čempioni, gan tādi sportisti, kuriem olimpiskais starts bija pirmais starptautiskā arēnā. Viņi visi bija izredzētie, kuriem bija lemts dzīvot tik lielu pārmaiņu laikā.