Agrs un ļoti auksts marta rīts. Sniegs omulīgi gurkst zem kājām, pilsēta vēl mierīgi šņākuļo miegā, bet Valkas ģimnāzijas ēdnīcas virtuvē jau darbs kūsāt kūsā. Laika nav daudz un tas ir sadalīts pa minūtēm, jo jau no desmitiem ārā putenī stāvēs valcēniešu rinda pēc siltām skolas pusdienām.

Pulkstenis rāda seši, bet tradicionālā himna neatskan, jo kopš sakaru uzlabošanas Latvijas raidstacijas uztvert vairs nav iespējams. Nekas, nosmej pavārītes, toties mēs tagad zinām visu, kas notiek Igaunijā. Viņas smej visu laiku - par latviešu karbonēdēm, kas garšo igauņiem, par tuvojošamies vēlēšanām un pašas par sevi.