Kas jāmaina Latvijas sportā? - Emocionālā vardarbība bērnu sportā – visvairāk grēko vecāki
Skandāls ap basketbola treneri Andri Steļmahu rosinājis sporta sabiedrībā diskusiju arī par emocionālo vardarbību bērnu un jauniešu sportā. Vairāki Latvijas Televīzijas uzrunātie jomas eksperti uzskata, ka ar to visvairāk grēko jauno sportistu vecāki.
Intervija - Anda Masaļska, LHF Vecāku padomes vadītāja
“Tas, ko var novērot, it sevišķi jaunākajās grupās, tā ir vecāku emocionālā vardarbība pret šiem bērniem. Ir bijuši arī gadījumi, kad dažreiz nākas kādu mammu paņemt pie rokas un pateikt: nomierinies, tavs bērns ir tikai 6-7 gadus vecs, nav nekāda traģēdija, nav jābļauj pa visu halli, nav tam bērnam jāraud tikai tāpēc vien, ka jūs kaut kas neapmierina.”
Intervija - Guntis Šēnhofs, BJBS “Rīga” direktors
“Numur viens problēma man visus šos gadus ir vecāki. Viņu uzvedība, izpausmes formas, pretenzijas, ļoti bieži nepamatotas, neadekvātas, pārspīlētas.”
Šēnhofs norāda, ka liela daļa atbildības ir jāuzņemas arī treneriem. Tie nereti esot bez nepieciešamajām komunikācijas prasmēm, maz lasījuši grāmatas, kā rezultātā nespēj pienācīgi komunicēt ne ar audzēkņiem, ne viņu vecākiem. Šēnhofa ieskatā, netalantīgu treneru nonākšanu sistēmā veicinot tas, ka pārsvarā trenera arodu apgūstot tie vidusskolas beidzēji, kuriem nav pa spēkam izmācīties ienesīgākas profesijas. Lai to kliedētu, būtu būtiski jāceļ trenera profesijas atalgojums, uzskata Šēnhofs.
Hokeja federācijas Vecāku padomes vadītāja Anda Masaļska ir pārliecināta, ka lielākas valsts investīcijas bērnu sportā samazinātu vecāku izdevumus, tādējādi mazinot arī emocionālo spriedzi.
Intervija - Anda Masaļska, LHF Vecāku padomes vadītāja
“Protams, ja mainītos sistēma un būtu lielāks finansiālais ieguldījums no valsts puses, tad, protams, arī vairotos prieks un vecāki tik ļoti neiespringtu, ka puse algas jāatdod bērnu treniņiem. Te jau arī ir tā starpība.”
Šēnhofs novērojis, ka katra jauna vecāku paaudze esot arvien grūtāk novaldāma, kā rezultātā labus pedagogus esot arvien grūtāk noturēt darbā. Viņaprāt, valsts likumdošana attiecībā uz bērnu tiesībām un pienākumiem esot pārāk liberāla un demokrātiska. Treneriem tā apgrūtinot darbu, jo ne visos gadījumos strādājot miermīlīgās audzināšanas metodes.
Intervija - Guntis Šēnhofs, BJBS “Rīga” direktors
“Ļoti individuāli tas ir. Citam pietiek pakratīt ar pirkstiņu, tēlaini izsakoties. Un viņš saprot. Kādam vajag iedot arī pa muti. Tā kā es to dabūju pusaudža gados no sava trenera.”
Sporta psiholoģe Jurita Smiltiņa uzskata, ka pie emocionālās vardarbības bērnu sportā vienlīdz vainojami ir kā treneri, tā vecāki. Viņas praksē bērni visbiežāk sūdzoties par bailēm no tā, ka uz viņiem bļaus. Smiltiņa uzskata, ka Latvijas sabiedrība ir ļoti atbalstoša dažādām vardarbības izpausmēm.
Intervija - Jurita Smiltiņa, Sporta psiholoģe
“Vai mēs saprotam, kas ir norma, kas nav norma, kas ir pieļaujams, kas nav pieļaujams. Kas ir tās robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Cik mēs paši esam veseli kā sabiedrība? Jo tie cilvēki, kuri ir cietuši no vardarbības, ir tie, kuri paši pieļauj šo robežu pārkāpšanu.”
Pašlaik Bērnu tiesību aizsardzības likumā ir tikai viens pants, kurā paredzēto atbildību teorētiski varētu attiecināt uz sportojošo bērnu vecākiem un treneriem. Par pamešanu novārtā, fizisku vai emocionālu vardarbību pret bērnu maksimālais likumā paredzētais soda mērs ir 700 eiro. https://likumi.lv/ta/id/49096-bernu-tiesibu-aizsardzibas-likums 81. pants
Emocionālās vardarbības jēdziens likuma izpratnē sevī ietver bērna lamāšanu, pazemošanu, draudus, kā arī vardarbīgu izturēšanos bērna klātbūtnē pret kādu viņa tuvinieku.
