2. sērija

Sergejam nav lauksaimniecības izglītības. Viņu uz Latviju atveda mīlestība, sieva Benita. Toreiz, deviņdesmitajos, viņiem darbošanās laukos bija izaicinājums – gribam darboties paši. Šodien viņu fermā ir vairāk par 2 tūkstošiem cūku! Bet stāsts nebūs par viņu lielo fermu vai par moderno saimniekošanu. Stāsts būs par to, kā krievs spēj mīlēt Latviju vairāk par savu dzimteni. Spēju dot, nevis ņemt, par vēlmi celt, nevis postīt. Par traku ideju – Latvijā audzēt soju.

3. sērija

Zane un Pēteris Silgaļi. Viņiem abiem bija prestižs darbs Rīgā. Ar labu algu un stāvokli savā jomā. Taču tie bija tikai rīti un vakari, kad Dzintars redzēja guļam savus puikas. Skrējiens pēc naudas atņēma laiku savai ģimenei. Viņi abi ar kundzi Zani vēlējās dzīvot citādi. Viņi riskēja – sabrucināja stabilo pamatu un pārcēlās uz laukiem. Šodien viņu zemeņu raža mērāma tonnās, bet pirmās divas vasaras viņus gandrīz izpostīja. Šoreiz stāsts par vēlmi dot bērniem bērnību, bet sev – gandarījumu un laimi par savu darbu, kurš ir savām rokām izveidots.

4. sērija

Z/s «Ķelmēni» pastāvēšana bija apdraudēta. Tomēr Juris Paulovičs savos jaunības gados vēlējās strādāt sev, nevis citiem. Viņš iegādājās sagruvušu īpašumu, to atjaunoja un pagrabā ierīkoja maizes ceptuvi. Saimniecībā palīdzēja viņa kundze – maizes meistare, kura uzbūra bērnības rudzu maizes garšu. «Ķelmēnu» nebūtu, ja pēc mammas zaudēšanas bērni neatgrieztos un neiekurtu krāsni atkal. Viņu maizītes nebūtu, ja nebūtu mīlestības, kas ģimenē aprūpēta un galdā nolikta. Šoreiz stāsts par rudzu maizes klaipu un ģimenes uzņēmumu «Ķelmēni».

5. sērija

Vēlēdamies izkļūt no Rīgas burzmas, viņi neriskēja, visu aprēķināja tabulās un mērījumos. Pirmās upenes viņi nedz īsti mācēja, nedz paspēja izravēt. Taču šodien viņu plantācijas ir skatam neaptveramas. Viņi ir radījuši savas zaļās sienas strēles kā atgādinājumu sev – cik labi, ka nepalika Rīgā. Stāsts par upeņu audzētājiem Andri un Diānu Krogzemjiem.