«Teātris.zip» šīs izrādes ierakstu rādīja 2013.gada oktobrī, pieminot izcilo latviešu aktrisi Lilitu Bērziņu 110.jubilejā.

Tagad Gončarova «Kraujas» iestudējuma ieraksts ir pieejams ikvienam skatītājam «Teātris.zip» īpašajā izlasē.

Lilita Bērziņa dzimusi 1903.gada 17.jūlijā, bet aizgājusi mūžībā īsi pirms savas 80.jubilejas 1983.gadā. Pēdējā aktrises loma teātrī – Borisa Raiska vecmāmiņa Tatjana Berežkova režisora Arkādija Kaca iestudētajā „Kraujā".

Arhīva materiāls: Lilita Bērziņa par lomu «Kraujā».

Arhīva materiāls: Fragments no Lilitai Bērziņai veltīta raidījuma.

Teātra zinātnieks Viktors Hausmanis „Krauju" nosauc par vienu no skaistākajām Dailes teātra izrādēm.

„V. Skulmes literārajā izkārtojumā, viena no skaistākajām izrādēm Dailes teātrī bija I. Gončarova „Krauja" ar neaizmirstamo Lilitu Bērziņu Tatjanas Berežkovas lomā. Viņa šo lomu spēlēja, būdama neizdziedināmi slima, uz skatuves vienmēr Lilita staroja, nododama savu iekšējo mirdzumu gan partneriem − M. Martinsonei, A. Kantānei, K. Auškāpam, E. Ermalei, P. Gaudiņam, gan visiem skatītājiem.

«Katra izrāde bija sava veida garīga svētība, ko izcilā aktrise izlēja pār saviem kolēģiem,» 1984.gada 148. „Jaunās Gaitas" numurā raksta Viktors Hausmanis.

Savukārt aktrise Mirdza Martinsone, kurai „Kraujā" spēlēja Veru, intervijā Jānim Siliņam 2005.gadā stāsta par to, ko iemācījusies no Lilitas Bērziņas.

„Tāds īsts mīļums man bija ar Lilitu [Bērziņu]. Gončarova «Kraujas» laikā. Varbūt mazliet vēl pirms tam, kad spēlēju viņas lomu «Invalīdā un Rallā». Tad viņa pienāca man klāt. Lilita jau arī nekāda lielā runātāja nebija. (..) Tad mēs sākām tā mīļi sasveicināties, tā kā vairāk sarunāties, pasēdēt. Vismaz viņa man ļāva novest sevi no skatuves. Tas bija liels gods, ka varēju viņai padot roku, jo kuram katram viņa to neļāva. (..) Un es nevaru pateikt — apzināti vai neapzi­nāti — «Kraujas» laikā ar visu viņas cieņu un mīlestību pret mani es sapratu, kas ir aktiera pro­fesija tajā ziņā, ka uz skatuves cilvēks vienmēr kļūst vesels, jo viņa jau tajā laikā bija ļoti slima. Es skatos, ka Lilita jau laikus atnāk pirms savas epizodes aizkulisēs... bet, kad viņa uziet uz ska­tuves, tad ir absolūti vesela, viņa ir jauna un skaista, mīļa būtne, kas pīpēja papirosu... un viss notiek! Nevarēja pat nojaust, ka Lilita varētu būt slima. Un vēl — kā viņa koncentrējās!"

Kritiķa komentārs

Teātra kritiķis Normunds Naumanis apcerē „Lilita Bērziņa. Karaliene vai Tantiņa?"  2012.gada jūlijā stāsta par aktrises pēdējo lomu un viesizrādēm Maskavā:

„Pat sava, daudzuprāt, pārlaimīgā un ilgā skatuves mūža pēdējā teātra lomā izrādē pēc I.Gončarova romāna „Krauja«, kuras finālā viņas Vecmāmiņa ar elegantu žestu izvilka cigareti un to izpīpēja, gudri mīlošām acīm lūkodamās skatītāju zālē. Tad Vecmāmiņa piecēlās, pagriezās un lēnām, bet cēli soļoja viena uz skatuves aizmuguri, tur, kur bija iedomātā krauja. Šajā mēmajā gājienā daudzi Bērziņas talanta cienītāji sajuta tikšķam laiku un teju vai kā šlepe aiz muguras aktrisei atdzīvojušās gāja viņas izdzīvotās daiļās sievietes: Spīdola, Dezdemona, Beatriče, Melnā Mērija, grāfiene Dona, Zāra, Grietiņa, Žanna - Orleānas jaunava, Solveiga, Džuljeta, Ģertrūde, Marija Stjuarte, Pulkveža atraitne, Filumena Marturano, Ekebijas majoriene... (..) Atceros 1981./1982.gada sezonas beigās notikušās Dailes teātra viesizrādes Maskavā, kuru programmā bija arī Arkādija Kaca iestudētā „Krauja».

Bērziņas šarms, elegance un stoiciskā pienākuma izjūta ar skatītājiem darīja brīnumus: viņi kā apburti dzīvoja līdzi dzimtas stāstam, visām šīm daudzajām dzīvēm, kuras centrējās ap Bērziņas Vecmāmiņu kā stabilitātes un likteņa neiedragājamības simbolu.

Izrādes saviļņojošo gaisotni unikālu darīja fakts, ka teātru publikai šī „Kraujas« izrāde bija īpaša. To, ka aktrise ir neglābjami slima (vēzis), zināja ikviens Mossoveta teātri pārpildījušajā zālē, zināja viņa pati. Kad pēc fināla cigaretes klusītēm dzisa prožektori, līdz palika vien kvēlojoša guntiņa tumsā, zālē daudzviet skanēja aizturēti šņuksti. Tās bija atvadas no dižas aktrises.»

Teātra kritiķe Kitija Balcare:

"Krievu rakstnieks reālists Ivans Gončarovs atzinību guva ne tikai ar darbu «Oblomovs», bet arī ar romānu «Krauja», kas tapa divdesmit gadu garumā. Savukārt Dailes teātrī astoņdesmito gadu sākumā režisora Arkādija Kaca iestudētā romāna versijā bija saviļņojums sabiedrībai kā teātrī, tā ārpus tā, gan tepat Rīgas, gan arī Maskavas skatītāju acīs.

Izrāde, kurā savu pēdējo lomu - vecmāmiņu Tatjanu Berežkovu - uz teātra skatuves nesatricināmi un eleganti spēlēja dižā aktrise Lilita Bērziņa. Neskatoties uz to, ka pašas dzīvesstāsts neglābjami tuvojās beigām, slimības dzēsts. Izrādes izskaņas aina ar pustumsā dziestošo papirosu un drosmīgu došanos pretī kraujai kā gājiens pretī savam neizbēgamajam liktenim.

Līdzās aktiermeistarības prīmai romāna dzimtas likteņus izdzīvoja arī tolaik vēl gados un pieredzē jaunie Mirdza Martinsone un Ivars Kalniņš un citi tā laika Dailes teātra aktieri, smeļoties iedvesmu un gara stiprumu no Lilitas Bērziņas cēlā piemēra."

Raidījumu ciklu atbalsta