Kinorežisors dzimis 1922. gadā Ludzas apriņķa Vecslabadā ierēdņa ģimenē. Mācījies Rīgas 1. vidusskolā (1937–1940), strādājis ostā, izvadājis maizi, bijis izsūtāmais zēns laikrakstā “Jaunākās Ziņas” un Armijas ekonomiskajā veikalā (tagad “Galerija Centrs”), ārštata sporta žurnālists laikrakstos “Padomju Latvija” un “Cīņa”. Pats daudz nodarbojies ar vieglatlētiku un basketbolu. 

Kā liecina Nacionālā Kino centra mājas lapas dati – no 1947. gada R. Kalniņš strādājis Rīgas kinostudijā, kino režisora profesiju apgūstot praktiskā darbā. Bijis režisora asistents spēlfilmā “Mājup ar uzvaru” (1947), strādājis režisoru Jūlija Raizmana (“Rainis”, 1949), Pāvela Armanda, Leonīda Leimaņa (“Salna pavasarī”, 1955; “Kā gulbji balti padebeši iet”, 1957; “Nauris”, 1957; “Latviešu strēlnieka stāsts”, 1958; u.c.) filmu uzņemšanā. Spēlfilmu režijā debitējis ar filmu “Ilze” (1959).

Ideoloģisku motīvu dēļ vairāki Kalniņa darbi daļēji izolēti no kinoprocesa – filma “Es visu atceros, Ričard!”, kas stāsta par latviešu leģionāru likteņiem Otrajā pasaules karā, cenzūras iejaukšanās dēļ tika pārmontēta un tikai 20 gadus vēlāk demonstrēta ar autoru doto nosaukumu “Akmens un šķembas”. Arī filma “Elpojiet dziļi...” plašākam skatītāju lokam kļuva pieejama tikai 1986. gadā, tās centrālā tēma – savdabīgas radošas personības metodiska iznīcināšana. Savukārt filma “Piejūras klimats” tika aizliegta jau ražošanas procesā, saglabājušies tikai 870 m (40 minūtes) darba materiāla.

R. Kalniņš veidojis dokumentālo portretfilmu par aktrisi Viju Artmani “Saruna ar karalieni” (1980, “Lielā Kristapa” balva), dokumentālo videofilmu “Mūžīgais Fausts” (1999), vēl vairākas dokumentālās un videofilmas. Filmu studijas “Trīs” dibinātājs. Par Rolandu Kalniņu uzņemta videofilma ciklā “Kinogadsimts Latvijā” (1999). Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (1998), Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts. 2005. gadā saņēmis Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” balvu par mūža ieguldījumu.