Apbrīnas vērta ir ne tikai filmas kvalitāte, bet arī ļoti īsā laikā un ar ierobežotiem līdzekļiem paveiktais darba apjoms: viena sezona, 14–15 videofilmas, tikušas nofilmētas apmēram 40 vasaras dienās, kad aktieriem ir atvaļinājumi no darba teātrī, pieplusojot dažas dienas citās sezonās. “Filmēt sākām no rīta, beidzām ap vienpadsmitiem, citreiz divpadsmitiem naktī,” atceras režisore. “No rītiem ar otro režisori Lauru Hiršu cēlāmies jau ap četriem, lai sagatavotos nākamās dienas filmēšanai. Naudas un laika nekad nebija, mans režisora darbs resursu nodrošinājuma ziņā bija – kā no defekta panākt efektu.” Paradoksāli, bet arī šim defektam bija efekts. Resursu trūkums radošo grupu un lielo aktieru pulku – seriālā piedalījās 195 aktieri no visiem Latvijas teātriem – ļoti saliedēja. 

Viena no pašām būtiskākajām īpašībām dzīves grūtību un ikdienības pārvarēšanai režisorei šķiet smiešanās un humora izjūta. Jo apzināts dzīvesprieks – līdzīgi, kā to var redzēt mūsu tautasdziesmās, – palīdz uzturēt garīgo veselību.

Šogad nozīmīga dzimšanas diena ir ne tikai Virdžīnijai Lejiņai, ko draugi un kolēģi labprāt sauc par Džīnu, bet arī “Līdumniekiem” – 20! “Līdumnieki” ir viens no pēdējiem Džīnas darbiem LTV. Režisores radošais mūžs LTV sācies 70. gados, kad sadarbībā ar Latvijas vadošajiem aktieriem Uldi Dumpi, Ģirtu Jakovļevu, Veltu Līni, Līgu Liepiņu, Jāni Paukštello, Osvaldu Bērziņu, Mirdzu Martinsoni un daudziem citiem viņa veidojusi nozīmīgus televīzijas iestudējumus, kā arī dokumentālus videodarbus. Aktieri viņu raksturo kā ļoti drosmīgu režisori, mierīgu un stingru, kura zina, ko vēlas. Uzdrīkstēšanos un drosmi Lejiņa parādījusi jau savā diplomdarbā, absolvējot Sanktpēterburgas Teātra, mūzikas un kino institūta TV režijas fakultāti. Iestudējusi toreiz padomju cenzūras plauktā nolikto Gunāra Priedes lugu “Zilā”, lomās izvēloties pieredzējušus aktierus, tai skaitā Nacionālā teātra prīmu Elzu Radziņu, kura jaunajai režisorei smaidot pajautājusi, vai viņa nemaz no lielajiem aktieriem nebaidās? Džīna neatceras, ko toreiz atbildējusi lielajai māksliniecei, taču šodien saka, ka bail bijis gan. Ne tikai no aktieriem, bet arī no radošās grupas: vai akceptēs režisoriskos risinājumus, vai izdosies iecerētais? Bet filmēšanas laukumā nebija citas izejas, kā iet un darīt, un tad bailes pagaisušas. 

Vairāki darbi tapuši kopā ar dzīvesbiedru, rakstnieku Jāni Lejiņu. Viņi abi ir Latvijas patrioti, un centrālā daiļrades tēma ir himna Latvijas zemei, mūsu senču ieguldījumam, izcilībai: “Ja jūs par to šaubāties, aizejiet uz Vēstures muzeju un paskatieties, kādi ir mūsu senču tautas tērpi! Jūs redzēsiet, ka tie nav kalpu apģērbi, tie ir karaļu un karalieņu apģērbi, rotas un mantas.” Un Lejiņu teiktajam var ticēt, jo viņi ir ne tikai apceļojuši Latvijas pilskalnus un pētījuši vēsturi, bet arī savos pētījumos sadarbojušies ar arheologiem un vēstures zinātniekiem.

Raidījumā – daudz aizraujošu aizkadru stāstu, kā arī bagāts arhīva materiālu klāsts.