Kolhozi Latvijas laukos ir baisākais gadsimta postījums. Iznīdēts privātīpašums, piesmieta daba, traumēta tautas mentalitāte. 1940. gadā okupantu vara atņēma zemi zemniekiem un izdāļāja vēl atlikušajiem bezzemniekiem. Tika pilnībā iznīcināts privātīpašums, un zemi – gan esošām, gan no jauna radītām saimniecībām – ļāva paturēt tikai lietošanā. Tas bija pirmais solis uz lauku kolektivizāciju – zemnieku individuālās lietošanas zemes gabalu apvienošanu kopīgai lietošanai. Tādējādi zeme, lopi un inventārs kļuva par nedalītu kolhoza īpašumu, un turpmāk par darbu kolhozā tika saņemta valsts alga.

Tomēr kolhozu realitāte bija skarba. Īpaši pirmajos gados tie bija nabadzīgi, vāji apgādāti un ar zemu ražību. Ļaudis – demotivēti un samīti, algas niecīgas vai neesošas. No kolhoza izstāties nedrīkstēja, un privātīpašums bija aizliegts. Par to, kā pēc vairāk kā gadsimta Latvijā tika atjaunota dzimtbūšana un, kā tā tika pārciesta – šīs nedēļas Atslēgas.