Mirdzai Ķempei - 110

Tas bija 1923. gada 29. jūnijs, kad Liepājas laikrakstā «Kurzemes vārds» sevi pieteica jauna dzejniece ar šādām dzejas rindām:
NE JUMS ES VAICĀŠU, KAS LABS, KAS ĻAUNS?
NE JUMS BŪS MANU DZĪVI VEST PRET GAISMU!
NE JUMS ES VAICĀŠU, KAS GRĒKS, KAS KAUNS?
PAR VELTI DRAUDAT MAN AR TUMSAS BAISMU!
ES PATI SAVU DZĪVI CELŠU –
VIENALGA MAN, KUR CEĻAM REIZ BŪS GALS…
Tā bija latviešu dzejas grand-dāma Mirdza Ķempe. Spilgta un spēcīga personība, leģendām apvīta mīlas liriķe, tulkotāja, poliglote, arī mistiķe un Latvijas Radio diktore, pretrunīga dzīvē un dzejā, diemžēl arī ar nodevām tā laika konjunktūrai, bet par laimi - milzīgu ieguldījumu jauno dzejnieku audzināšanā. Mirdzu Ķempi par savu dzejas māti sauc arī dzejnieks Jānis Peters. Sagaidot Mirdzas Ķempes 110. dzimšanas dienu, pie Jāņa Petera viesojās kolēģe Maija Amoliņa. No viņa plašā un interesantā stāstījuma daži pērlītes arī nākamajā sižetā.