• Ceturtdiena, 2019. gada 21. novembris
  • Vārda diena: Andis, Zeltīte
  • Rīgā 0.0°C, - vējš 0m/s, 773mm Hg, 0%
LSM Bērnistaba

«Teātris.zip» īpašā izlase: Nacionālā teātra izrāde «Vasara Noānā» (1969)

Teātris.zip

Raidījumu cikls «Teātris.zip» īpašajā izlasē piedāvā Nacionālā teātra (tolaik – LPSR Andreja Upīša Akadēmiskā drāmas teātra) izrādi «Vasara Noānā».

Izrādes veidotāji

Jaroslava Ivaškēviča komēdijas «Vasara Noānā» iestudējums pirmizrādi Akadēmiskajā drāmas teātrī piedzīvoja pirms 50 gadiem – 1969. gada 4.decembrī.

Iestudējuma režisors – Mihails Kublinskis, scenogrāfs - Gunārs Zemgals, kostīmu māksliniece – Marga Spertāle.

Lomās: Ints Burāns (Frederiks Šopēns), Elza Radziņa (baronese Orora Didevāna), Ģirts Jakovļevs (Moriss), Māra Zemdega (Solanža), Kārlis Sebris (Antonijs Vodziņskis), Baiba Indriksone (De Rozjere), Valda Freimūte vai Rasma Garne (Ogistina), Edgars Girgensons (Teodors Ruso), Juris Kaminskis (Klezenžē), Zigurds Neimanis (Fernāns), Kārlis Ozols (Jans), Ingrīda Andriņa (Madlēna).

Kritiķi par lugu un izrādi

G. Zeltiņa: ««Vasara Noānā» raksturīga ar to, ka autors savus varoņus vērojis ar, tā teikt, kombinētu skatienu, no dažādiem rakursiem. No vienas puses, bezgala liela cieņa un mīlestība pret tādiem ģeniāliem, saviem estētiski sabiedriskajiem principiem un ideāliem konsekventi uzticīgiem māksliniekiem kā Šopēns un Žorža Sanda. No otras – nesaudzīgi vaļsirdīgs, reizē saprotošs un nosodošs smīns par lielu cilvēku vājumu konfrontācijā ar dzīves īstenību. Ir skatītāji, kas jūtas pārsteigti, kad divu lielo draugu būtībā traģiskā izšķiršanās lugā atrisināta tīri komēdiskā manierē, bez jebkādām nolaidām varoņu autoritātes priekšā. Taču tāda ir Ivaškeviča daiļrades būtība – maksimāla iejūtība un maksimāla patiesība, godīgums līdz galam. 

Viena dekorācija – plaša viesistaba Noānas pilī, kas piederēja baronesei Dīdevānai – rakstniecei Žoržai Sandai un kur Frideriks Šopēns kā mājas draugs pavadīja tik daudz laika sava mūža nogalē. Kamīns, ērts dīvāns un krēsls skatuves centrā, platas stikla durvis dibenplānā ar skatu uz neskaidri jaušamā parka zaļganbrūnajām ēnām un abpus tām simetriskas kāpnes uz otro stāvu – šī telpa rada priekšstatu par diviem smaguma centriem un to priekšplānā vienā pusē – Žoržas Sandas rakstāmkatedra, otrā – augstās baltās durvis, aiz kurām komponē Šopēns un skan viņa mūzika. Šai vidē rit lugas darbība – raibā, savai sīkajai laimei un pašlabumam pakaļ skrejošā personāža juceklīgā riņķa deja ap divām neparastām personībām. Taču biogrāfiskie motīvi par Šopēna un Žoržas Sandas mīlas un draudzības pēdējo cēlienu lugā izmantoti, pārfrāzēti, pakārtoti tā, lai ar tiem dramaturgs varētu risināt sava laika sasāpējušās problēmas. Šajā ziņā «Vasara Noānā» radniecīga citām Ivaškēviča lugām; tā patiesībā ir dramatiska triptiha pirmā patstāvīgā daļa, kuram visam cauri vijas autora pārdomas par mākslas un dzīves, mākslinieka un reālās vides sarežģītajām, bieži vien antagonistiskajām attiecībām.»

V. Freimane: «Lai arī lugā un iestudējumā jūtam nemitīgi Šopēna klātbūtni, pats varonis pirmoreiz uz skatuves parādās tikai 2. cēliena beigās, kad tintes krājumu izsīkšana piespiež viņu atstāt brīvprātīgo, radošo ieslodzījumu. Šim skatītāju gaidītajam momentam izrādē jābūt iespaidīgam. Tāds tas arī ir. Aktieris Ints Burāns ne vien ārēji atbilst mūsu priekšstatiem par Šopēnu, viņa kalsnā auguma plastiku, viņa rokām…

Burāns arī pārliecinoši atklāj milzīgo koncentrāciju, ar kuru mākslinieks nodevies savai jaunradei un kura padara viņu aklu un nedzirdīgu, līdz ar to – nevērīgu, pat nejūtīgu pret visu un visiem.

Burāna Šopēns zina, ka viņam nav vairs atvēlēts daudz laika, un tas lielā mērā pamato viņa galējo radošo egoismu. Gribētos vienīgi, lai aktieris šo slimību nespēlētu tik tieši. Piemēram, vairākkārt atkārtotā saļimšana krēslā ar atslīgušo galvu un pievērtajām acīm (slavenā Šopēna pēcnāves maska!) jau šķiet pārāk uzsvērts un uzmācīgs paņēmiens. (..)

Elza Radziņa piešķir Žoržai visu savas stiprās un valdzinošās personības spožumu.

Sievišķīga pašaizliedzība šeit mijas ar valdonību, sievietes, mātes jūtas sakausētas ar rakstnieces egocentrismu, dumpis pret sabiedrības aizspriedumiem, pret sievietes pazemoto stāvokli neizslēdz gremdēšanos šīs pašas sabiedrības intrigu atmosfērā. Taču E. Radziņa mūs pārliecina par šīs sievietes talantu, par to, ka viņai ir sava patiesība. (..)

Režija uzsvērusi poļu dzimtenes mīlestības, ilgu un sapņu tēmu. Likumīgi un pamatoti. Taču, diemžēl, bez ievērības palikusi otra – sabiedriskās domas līnija. J. Ivaškēviča patriotisms aizvien bijis brīvs no akla nacionālisma. Buržuāziskās Polijas nacionālas uzpūtības apstākļos viņš nepalaida garām izdevību kritiski atgādināt Polijas traģisko, vēsturisko atpalicību, tumsonību. Iestudējumā bez seguma un tāpēc nepamanīts slīd garām viss teksts, kas ļautu apjēgt atšķirību starp politiski indiferento aristokrātisko poļu skaņradi un franču rakstnieci, kuras apziņa dzīvo doma par republiku, par Sen-Simona utopisko sociālismu, jaunas revolūcijas gaidas (1848. g.!). Šī nianse mums ir nozīmīga, ja gribam Šopēna un Žoržas attiecību spogulī paanalizēt mākslinieka un sabiedrības sarežģīto mijiedarbību.»

J. Pabērzs: «Žoržas Sandas lomā pilnā krāšņumā atplaucis Elzas Radziņas talants. Aktrise izsmeļ visus priekšstatus par tēla prototipu. Nešaubīgi ticam, ka esam satikuši patiešām to rakstnieci, pie kuras kapa Viktors Igo varēja pārliecināti pateikt: «Viņa paliks mūsu gadsimta un mūsu valsts lepnums.» Tai pašā laikā tā ir sieviete, kuras mīlestībā cildenums dīvaini sajaucies ar savtīgumu un kura, daudz dāvādama, daudz prasa arī sev un savas iegribas apmierina bez liekulības un kautrības. Elzas Radziņas veidotā tēla raksturā harmoniski sadzīvo vispretrunīgākās īpašības, koprezultātā radīdamas diženu un interesantu, bezgala bagātu personību.

Neparasti savdabīgs uzdevums Šopēna tēlā veicams Intam Burānam. Viņa klātbūtne jūtama visā izrādē, bet – muzicējot aiz skatuves. Skatītāju priekšā viņš īstenībā sāk dzīvot tikai pēdējā cēlienā. Šajos īsajos mirkļos aktierim jāatklāj tas ģeniālais komponists un slimīgi jūtīgais cilvēks, par kuru lugas personāži runājuši un skatītāji domājuši visā izrādes gaitā. Manuprāt, Ints Burāns to izdara pārliecinoši un iespaidīgi.»

Raidījumu ciklu atbalsta

Pievienot komentāru

Pievienot atbildi

Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai Twitter profilu!