• Ceturtdiena, 2020. gada 13. augusts
  • Vārda diena: Velga, Elvīra, Rēzija
  • Rīgā +14.0°C, - vējš 0m/s, 761mm Hg, 86%
LSM Bērnistaba

«Teātris.zip» Lieldienās piedāvā skatīties JRT izrādi «Stāsts par Kasparu Hauzeru»

Teātris.zip

Lieldienās Latvijas Televīzijas projekta «Teātris.zip» lapā un Replay.lv būs skatāma Jaunā Rīgas teātra un režisora Alvja Hermaņa izrāde «Stāsts par Kasparu Hauzeru»

Lieldienu laikā, no 10. līdz 13.aprīlim, LTV raidījumu cikla «Teātris.zip» interneta vietnē un Replay.lv būs skatāms Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādes «Stāsts par Kasparu Hauzeru» 2004. gada ieraksts.

Pēc pirmizrādes 2002. gadā Latvijas medijos kā no pārpilnības raga sabirušas sajūsmas pilnas teātra kritiķu, apskatnieku un pētnieku interpretācijas. Lai gan brīžiem jūtama zināma piesardzība, nenoticot atklājumam, ka izrāde runā ar skatītāju tieši tik atvērti, cik tā runā, izrādes vērtētāji teju vienbalsīgi atzinuši izrādi par «profesionāli absolūtu mākslas darbu».

Kaspars Hauzers ir stāsts par cilvēku, kas visu savu bērnību un jaunību pavadījis ieslodzīts pagrabā, tumsā un klusumā. 1828.gada 26.maijā Nirnbergā parādās kāds pieaudzis, civilizācijas neskarts svešinieks, kas dēvē sevi par Kasparu Hauzeru. Alvis Hermanis ierauga Kaspara Hauzera augšāmcelšanās stāstā savdabīgo, nu jau mūžībā aizgājušo aktieri Māri Liniņu kā milzi, kurš neiederas mazo cilvēku pasaulē.

Izrādes veidotāji

Dramatizējuma autore - Karola Dīra
Režisors, scenogrāfs, tulkotājs - Alvis Hermanis
Kostīmu māksliniece - Večella Varslavāne
Lomās: Māris Liniņš, Regīna Razuma, Baiba Broka, Sandra Zvīgule, Vilis Daudziņš, Ģirts Krūmiņš, Kaspars Znotiņš, Aleksandrs Radzēvičs un E. Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi: Margarita Balanas, Lienīte Kostanda, Marta Sausiņa, Pēteris Ligers, Didzis Linde, Dmitrijs Graņicins

Kritiķi par izrādi

Piedāvājam 2002. gada 19. novembra laikraksta «Diena» rubrikā «Ābolu ķocis» publicētos vērtējumus.

Lilija Dzene: Profesionāli absolūts mākslas darbs. Bez ilūzijām par cilvēka dzīves jēgu un vērtību – «no zemes tu esi ņemts, par zemi tev atkal jāpaliek». Bet izrādes apokaliptiskais vēstījums atklāts atraktīvas spēles formās. Atziņu smagumu spārno režisora fantāzija, paceļot oriģinālo inscenējumu patiesa mākslas baudījuma līmenī.

Valda Čakare: Izrāde ar plašu un intensīvu emocionālās iedarbības lauku. Mūžseno vēsti par cilvēka eksistenciālo vientulību Alvis Hermanis pārliecinoši formulē telpas valodā, izjaucot ikdienā ierastās proporcijas un rādot atradeni Kasparu Hauzeru starp Nirnbergas iedzīvotājiem kā lielo nezināmo, kā Guliveru starp liliputiem, kurus vada viņiem pašiem neredzami spēki. Savukārt Māra Liniņa Hauzeram piemīt apbrīnojami dabiska spēja dzīvot pašam pēc saviem noteikumiem.

Silvija Radzobe: Uz skatuves ir ponijs, punduris, smilšu kaudze, bērni pieaugušo lomās, ko līdzīgi lellēm vada aktieri... Izmantojot ārkārtīgi sarežģītu un rafinētu izteiksmi, kurā atpazīstami simbolisma teātra un postmodernisma teātra (R. Vilsona versijā) vaibsti, A. Hermanis radījis emocionāli satriecošu, poētiski izsmalcinātu vēstījumu par citādā ciešanām vienādo sabiedrībā; pie tam citādība traktēta nevis mums pierastajā sociālajā vai psiholoģiskajā, bet gan ontoloģiskajā aspektā – Hauzers nevis grib atšķirties, bet ir piedzimis citāds gan fiziskajā, gan garīgajā izteiksmē. Izrāde rada iespaidu par saliedētas komandas entuziasma darbu, bet M. Liniņš Hauzera lomā raisa apbrīnu ar galējo patiesīgumu.

Ieva Zole: «Izrāde melnā», protams, fascinē ar izvēlēto estētiku, ko kā dārgu noslēpumu negribas atklāt potenciālajam skatītājam, un tās pārliecinošo realizāciju (neesošie esošie aktieri ar savām „lellēm” tik un tā ir individualitātes, tāpēc nezinu, vai nopelni par Annas un Osterhauzena dzīvīgumu pierakstāmi R. Razumai vai M. Sausiņai, Ģ. Krūmiņam vai D. Graņicinam). Tomēr vēl iedarbīgāks ir lakonisms vārdos, klusuma poētika un Kaspara Hauzera, t.i., režisora vēstījums, ko sadzirdēja kā – citādais par savu citādību uzzina tikai konfrontācija ar sabiedrību. Ieguvums no konfrontācijas ir jautājumi, kas tiek uzdoti sev pašam un pasaulei, bet tie neizbēgami nogalina – vai nu citādību, vai pašu citādo. Māris Liniņš godam tiek galā ar lomu.

Undīne Adamaite: Vislēnākā Alvja Hermaņa izrāde. Adagio, lento ir tempa apzīmējums ne tikai iestudējuma temporitmam. Pamazām tiek pārkārtots arī skatītāja iekšējais pulkstenis. Kādu laiku var pat fiziski manīt aklimatizēšanās grūtības, kādas rodas, XXI gs. cilvēkam pārlecot uz XIX gs. Par būtisko nevar runāt raiti un priecīgi ar paātrinājumu 9,8 vārdi sekundē. (..) Māra Liniņa iemiesotais Kaspars Hauzers ir reāls melu detektors. Viņa dēļ šajos 33 stāstos nekā no lētas koķetērijas vai flirta ar patoloģiju. Mūzikas lādītes atdzīvojušās figūriņas stāsta krēslas stundas pasaku pieaugušajiem, rotaļīgi uzdodot eksistenciālus jautājumus. Skatītājiem visatvērtākā Alvja Hermaņa izrāde. Līdzās priekam savādi ir tas, ka iestudējums, kas tika pieteikts kā mākslinieka citādības un vientulības manifests, dziļi un personiski spējis uzrunāt tik daudz atšķirīgu cilvēku. Režisors it kā ielaidis pasildīties savā cimdiņā. Pat ja pats to nav gribējis.

Margarita Zieda: Būtiska izrāde, kuru vērts noskatīties katram. Mākslas darbs latviešu teātrī. Vienlaikus arī ļoti simpātisks alternatīva risinājuma piedāvājums visiem teroristiem, tāpat arī latviešu māksliniekiem, kurus moka matrix komplekss, proti, sajūta, ka ar sabiedrības attīstību ir ļoti, ļoti slikti, un pateikt tā, lai sadzird, var tikai uzspridzinot šo pasauli. Hermaņa izrādes atbilde nav destrukcija, bet kreativitāte. Lielisks ir Kaspara Hauzera lomas atveidotājs Māris Liniņš un mazo cilvēciņu sabiedrības – viņa «skolotāju» – aktierdarbs.

Raidījumu ciklu atbalsta

Pievienot komentāru

Pievienot atbildi

Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai Twitter profilu!