Solis: Brīvības piemineklis

Viens no Latvijas neatkarības simboliem ir Brīvības piemineklis Rīgā. Tas līdzās vairākiem desmitiem citu pieminekļu visā Latvijā, bija iecerēts kā lielākais, varenākais piemineklis Latvijas Neatkarības kara piemiņai, taču kļuva par vēl nozīmīgāku objektu – simbolu brīvībai, Latvijas valstiskumam un tā tapšanai.

Varbūt latviešiem raksturīgi, ka tā tapšanu vispirms raksturoja ilgi strīdi un domstarpības – sociāldemokrātu politiķi 1920. gados bija pret naudas tērēšanu pieminekļiem, grūti gāja arī ar vietas izvēli – sākotnēji to bija iecerēts celt Daugavmalā. Taču 1920. gadu beigās ideja par Brīvības pieminekli krita auglīgā augsnē un tika izsludināts konkurss, kurā uzvarēja tēlnieka Kārļa Zāles mets «Mirdzi kā zvaigzne» un pieminekli tika nolemts celt Pētera I pieminekļa vietā. Pasaules ekonomiskās krīzes laikā līdzekļus pieminekļa celtniecībai, aptuveni 1.2 miljonus latu, saziedoja tauta.

1931. gada 18. novembrī tika likts pieminekļa pamatakmens, tā pamatā guldot kapsulu ar tās dienas laikrakstiem, Latvijas valsts apbalvojumiem – Lāčplēša Kara ordeni un Triju Zvaigžņu ordeni un Latvijas monētām.

Piemineklis tika uzcelts četru gadu laikā un atklāts 1935. gada 18. novembrī. Latvijas tēlnieku talantam palīdzēja zviedru varkalis, kas izgatavoja sievietes tēlu, kura tur trīs Latvijas novadus simbolizējošās zvaigznes, kā arī Itālijas travertīns.

Okupācijas gados Brīvības piemineklis kļuva par nevēlamu simbolu, taču bija bažas, ka tā nojaukšana varētu izsaukt pārāk lielu neapmierinātību, turklāt par tā māksliniecisko vērtību, pēc viņas dēla atmiņām, uzreiz pēc kara iestājās PSRS pazīstamākā tēlniece un dizainere, Rīgā dzimusī Vera Muhina. Tiesa, piekļuve tam

Atmodas laikā piemineklis kļuva par mītiņu un protesta akciju norises vietu. 1992. gadā tika atjaunota 1936. gadā izveidotā un padomju okupācijas laikā pārtrauktā goda sardzes tradīcija.