Solis: Latvijas dalība starptautiskajās organizācijās

Tas, ka šodien brīvi ceļojam pāri Eiropas Savienības valstu robežām un lietojam kopīgu valūtu – eiro – atjaunojot Latvijas neatkarību pirms teju 30 gadiem nemaz nebija tik pašsaprotami. Tikko iznākuši no padomju okupācijas un sociālisma eksperimenta, bez pieredzes  modernajā starptautiskajā politikā, Latvija ar cerībām raudzījās Rietumu virzienā. Sākotnēji galvenais ierocis tiešām bija tikai cerības, tikai 1994. gadā no Latvijas tika izvesta Krievijas armija.

Par Latvijas politisko mērķi kļuva pievienošanās NATO un Eiropas Savienībai. Tas bija stratēģisks virziens – nepārprotami un neatgriezeniski piederēt tam sadarbības virzienam, kas Latvijai vēsturiski bijis svarīgs arī pirms okupācijas. Tiesa, kopējā Eiropas sadarbība bija gājusi daudzus lielus soļus uz priekšu un tādēļ Latvijai 1990. gados un 2000. gadu sākumā priekšā bija sarežģīts ceļš pašu māju sakārtošanai, lai varētu iestāties ietekmīgajās starptautiskajās organizācijās. Starptautisko organizāciju pārstāvju ierašanās Latvijā bieži vien tika vērtēta kā revidenta brauciens, vai arī dalība starptautiskajās organizācijās kā pašu neatkarības zaudēšana. Diskusijas par vai pret dalību Eiropas Savienībā bijavisai aktīvas, tomēr sabiedrības vairākums 2003. gadā nosliecās par labu dalībai Eiropas struktūrās. 2004. gadāLatvija kopā ar citām reģiona valstīm tika uzņemta ES un NATO. Svarīgākais ieguvums bija iespēja aktīvi piedalīties demokrātisko valstu sadarbības procesā, kā arī svarīgs, ietekmīgs drošības balsts. Šodien, pēc gandrīz 15 gadiem, lai gan bieži varam dzirdēt «Eiropas regulu» kritiku, tomēr jau itin dabiski sajūtamies Eiropas politiskajā telpā un saprotam starptautisko drošības garantu vērtību