Latvijas Nacionālais teātris rudenī uzsāks savu 100. sezonu. Šeit proklamēja Latvijas valsti un šeit gadsimta garumā no skatuves tiek uzrunāta publika, kas nāk uz teātri meklēt laikmetīgu saturu, mākslas jēgu un nacionālo pašapziņu. Šeit strādājuši leģendāri režisori un tautā dievināti aktieri. 

Šeit vienmēr goda lieta ir bijis iestudēt latviešu dramaturģiju sākot ar pirmo direktoru un izcilu literātu Raini, neapnīkstošo Blaumani un beidzot ar Ingu Ābeli. Šis allaž ticis uzskatīts par aktieru personību teātri, iekļaujot repertuārā lugas, kas ļauj izcelties skatuves mākslinieku talantiem. Nacionālo teātri, cauri teātra nosaukumu maiņām un politiskām varu peripetijām, tomēr visos laikos sauca par lielo primadonnu teātri, un vidusskolnieces sagaidīja savus elkus ar puķēm pie dienesta ieejas. Kas ir mainījies? Joprojām meitenes sapņo pēc izrādes satikt jaunās zvaigznes, bet aktieriem ir jābūt gandrīz universāli apdāvinātiem, lai spētu  vienlaicīgi dziedāt, dejot, paturēt galvā desmitiem lugu un katru vakaru mirt un atdzimt no jauna. Godinot Nacionālā teātra ieguldījumu, paskatīsimies uz šī teātra vēsturi no cilvēciskā aspekta caur trīs  paaudžu aktieru personībām.