Daudz laimes, jubilār! Andris Daņiļenko

Valentīndienas raidījumā – dziedātājs Andris Daņiļenko. Aktieris un režisors Voldemārs Šoriņš, dziedātāja kolēģis daudzos projektos, apgalvo, ka Andrim piemīt vīrišķīgs šarms un valdzinājums. Savukārt mūziķis pats atzīst, ka ir romantiķis: «Mūzika man ļauj izpaust to romantisko stīgu, ko jūtu sevī. Mīlestība, dzimtene – šie lielie jēdzieni ir grūti raksturojumi vārdos. Tās ir jūtas, ko var atklāt tikai mūzikā.»

Andris Daņiļenko dzimis 1959. gada 12. februārī Ventspilī. Mācījies Ugāles vidusskolā, tad Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā, pūtēju un estrādes orķestra diriģentu specialitātē. Ģimenē visi bijuši lieli dziedātāji: gan mamma, gan tētis. Bet pats Andris dziedāt kautrējies: «Mācoties Kultūras darbinieku tehnikumā, par solo dziedāšanu nedomāju. Kaut sirdī man tā bija vienmēr. Kad mamma un tētis dziedāja Rozenštrauha, leģionāru dziesmas vai tēta tautas dziesmas…» Starp citu, Andra vecāki satikušies un apprecējušies Sibīrijā, izsūtījumā. Tētis, rumāņu tautības puisis, pēc atbrīvošanas piekritis doties savai mīļotajai meitenei līdzi uz Latviju, bijis liels mūsu valsts patriots. «Tēta uzvārds patiesībā bija nevis Daņiļenko, bet Daņiļenku,» precizē dziedātājs.

1984. gadā Andris sāka studēt Latvijas valsts konservatorijas Gurija Antipova vokālistu klasē. Un viņa sapnis bija tikai un vienīgi operas baltais nams. Taču liktenis lēma citādi. 1989. gadā, Raimonda Paula aicināts, dziedātājs kļuva par Latvijas Radio estrādes orķestra štata solistu, izpildīja tolaik populāro latviešu likteņdziesmu un ziņģu repertuāru. 1993. gadā Daņiļenko sarīkoja savu pirmo lielo solokoncertu, dziedot Rīgas Kongresu namā Latvijas radio bigbenda pavadībā.

Strādājis arī par dziedāšanas skolotāju skolā «Rīdze», arī operas zvaigzne Marina Rebeka ir viņa bijušo audzēkņu vidū. Vēlāk izveidojis savu vokālo studiju «Vivo», kopš 2001. gada ir Nacionālā teātra mūzikas pedagogs.