Šarmantais aktieris, vīrišķīgs stājā un smalkjūtīgs dvēselē, uzaicinājumu uz interviju uztver drīzāk kā atbildības slogu, nevis prieku, sakot: «Paldies par parādīto godu, taču faktā, ka man aprit 60, nav nekādu manu nopelnu!» Un mazliet apmulsis nosmaida: «Ziniet, man nav teju nekādas godkāres!»

Tālim, kā viņu sauc teātrī, ir apbrīnojama spēja jebkuru situāciju padarīt dabisku un tā arī to nospēlēt. Tās dēļ viņu labprāt savās izrādēs ņem visu paaudžu režisori. Bet pats par «savu» režisoru, kurš būtiski ietekmējis viņa aktiera darbu, uzskata Feliksu Deiču. No jaunākās paaudzes režisoriem – Reini Suhanovu, kurš izrādē par Marku Rotko pratis noplēst daudzas aktiera «aizsargkārtas».

Aktieris dzimis 1961. gadā, Ogres rajona Ķeipenē, bet devies uz Valmieru, lai mācītos un absolvētu slaveno Viesturskolu (1979), kuras Tautas teātrī „Sprīdītis” viņa aktierspējas pirmais slīpēja skolotājs Zigurds Ķesteris. Pēc dienesta armijā sācis strādāt Valmieras teātrī (1983), sākumā par skatuves strādnieku, un vienlaikus, Pētera Lūča audzināts, tapa par aktieri. Līdztekus T. Lasmanis studēja Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātē, kuru absolvēja 1988. gadā.

Vairāk nekā 30 darba gados viņš no pozitīvo varoņu tēlotāja izaudzis par mākslinieku, kura radošajai pārveidei kāda ampluā robežas ir par šaurām. Viņam ir pa spēkam gan skeptiski un vīrišķīgi trimdinieki Juhans un Alfrēds, valdzinoša «krustmāte no Brazīlijas», Dieva dzirksts apgaismotais Ivanovs un traģiski nolemtais ilūziju gūsteknis Fiasko. Raksturlomās – pārgalvīgs, reizēm mainoties līdz nepazīšanai. Piemēram, Ametistovs izrādē „Zojkina kvartira” no prasta bomža spēj pārtapt intrigantā, saglabājot avantūrista šarmu.

Tālivaldis Lasmanis ir Triju zvaigžņu ordeņa IV šķiras virsnieks (2012), nopelnījis Valmieras pilsētas pašvaldības apbalvojumu «Gada valmierietis 2010».