Noslēdzošā diena atceltais gājiens, kurš notika, un noslēdzošais koncerts, kurš arī notika. Lai arī cik nogurdinoša šī diena nešķistu, tā bija visjautrākā diena no visām. Kopumā šī diena bija vienlaicīgi gan kulminācija, gan patīkams un atvieglojošs noslēgums.

Visi noteikti jau zina, kas notika Mežaparka noslēdzošā koncerta ģenerālmēģinājumā un ka tas ne-tik-patīkamais notikums bija iemesls gājiena atcelšanai. Līdz ar to oficiālā gājiena vietā bija kaut-kāds-brīvprātīgo gājiens, kurā bija ļoti daudz dalībnieku. Tik daudz, ka bija ieradušies 98% no visiem Dziesmu un deju svētku dalībniekiem! Gala rezultātā pasākums ievilkās uz vairākām stundām, bet dalībnieki tāpat ar neizmērojamu sparu devās uz priekšu, dziedot, dejojot vai izsaucot visvisādus saukļus.

Pēcāk mēs devāmies uz atkalsatikšanos ar mūsu pirmās dienasgrāmatas varoņiem - Gulbenes novada deju kolektīvu «Rūsiņš». Svētku pirmajā dienā, nedēļas sākumā, mēs palīdzējām viņiem izkravāt mantas, bet šoreiz, savukārt, palīdzējām tās sapakot un aiznest uz autobusu. Tā visa laikā arī uzzinājām, kā viņiem ir gājis visas nedēļas garumā. Viņi nebija ne nogurdināti, ne arī ieguvuši daudz nopietnu traumu, bet tikai pāris izmežģītas potītes. Draudzīgi atvadījāmies un devāmies tālāk.

Mežaparks. Noslēdzošais koncerts. Bez komentāriem. Dziesmas paķēra līdzi, it īpaši tās, kurām bija zināmi vārdi. Tieši tie bija brīži, kuros bija jūtama vienotības sajūta un kā mēs visi esam vienoti dziesmā. Nepaskaidrojami. «Saule, Pērkons, Daugava» un «Mana dziesma» ar Renāru Kauperu bija vakara spridzekļi. Cilvēki cēlās kājās, dziedāja un gavilēja pēc dziesmām, un lūdza tās atkārtot. Koncerta izskaņā estrādē norisinājās vājprātīga ballīte - visi dejoja, un pat es izdejojos tik traki, ka pilnīgi bez elpas paliku. Pēkšņi bija silts, enerģijas un prieka savienojums virmoja visapkārt un manī pašā.

Tomēr visu iepriekšējo pārspēja brīdis pārpildītajā tramvajā. Atceļā no Mežaparka pēc koncerta pie sevis dungoju kādu noslēguma koncerta dziesmu, kas bija iesēdusies manā prātā. Izrādījās, ka blakus man bija apsēdusies kāda kora diriģente, kura izdzirdēja manu dungošanu un aicināja man un visam savam korim uzdziedāt. Un tad nu mēs visu ceļu sadziedājāmies! Tas bija tiešām ļoti, ļoti maģisks brīdis, kurš šķita pavisam nereāls. Vēlāk pat pievienojās kāds zēnu koris, kas bija tramvaja sākumā, bet tāpat dziedāja līdzi pilnā balsī.

Šī nedēļa patiešām ir kļuvusi par vasaras highlight, kas mani patiešām ir iedvesmojusi, un es nevaru beigt domāt par visu notikušo. Paldies visiem! Ir sajūta, ka līdz nākamajiem dziesmu un deju svētkiem vēl joprojām nebūšu tikusi visam šim piedzīvotajam pāri. Nu tad, ko.. jāgaida nākamie!