• Ceturtdiena, 2020. gada 26. novembris
  • Vārda diena: Sebastians, Konrāds
  • Rīgā +14.0°C, - vējš 0m/s, 761mm Hg, 86%
LSM Bērnistaba

«Teātris.zip» īpašā izlase: Nacionālā teātra izrāde «Velna māceklis» (1979)

Teātris.zip

Latvijas Televīzijas raidījumu cikla «Teātris.zip» īpašajā izlasē piedāvājam noskatīties Džordža Bernarda Šova lugas «Velna māceklis» iestudējumu Andreja Upīša Latvijas PSR Valsts akadēmiskajā drāmas teātrī 1979. gadā. 

Bernarda Šova luga «Velna māceklis» kopā ar «Cēzaru un Kleopatru» (Caesar and Cleopatra) un «Kapteiņa Brasbaunda atgriešanu» (Captain Brassbound’s Conversion) veido lugu ciklu «Trīs lugas puritāņiem» (Three Plays for Puritans).

«Melodrāmā «Velna māceklis», kuras darbība norisinās ASV Neatkarības kara laikā 1777. gadā, B. Šovs aizstāv uzskatu, ka cilvēka raksturs īsti parādās tikai ārkārtējās situācijās, kas var tikt uzskatītas par lugas centrālo tēlu eksistenciālu sevis definēšanu. Puritāņu cikla lugām rakstnieks pirmo reizi pievienoja garu, paskaidrojošu ievadu.» (enciklopedija.lv)

Latviešu teātrī «Velna māceklis» iestudēts vairākkārt.

«Bernarda Šova lugu Jaunajā Rīgas teātrī izrādīja 1914. gadā Alfrēda Amtmaņa-Briedīša režijā. Tā bija «Sātana apustulis» («The Devil's disciple», 1897), kas latviešu padomju teātrī pazīstama Rūtas Ezeriņas tulkojumā ar nosaukumu «Velna māceklis». Režisors šajā iestudējumā spēlēja Ričarda lomu, izrādē piedalījās arī Lilija Ērika (Džūdita), Jānis Ģērmanis (Andersons), Kristaps Koškins (majors Svindons), Gustavs Zibalts (ģenerālis Bergoins). Luga «Sātana apustulis», kuras darbība risinās 1777. gadā amerikāņu Neatkarības kara laikā, parādīta latviešu teātros vairākkārt. 1916. gada sākumā to izrādīja Jaunajā Pēterpils Latviešu teātrī. Kad 1917. gada rudenī, īsi pirms Oktobra revolūcijas, noorganizēja Valmieras Strādnieku teātri, repertuārā dominēja Jaunajā Rīgas teātrī izrādītās lugas ar sociālo problemātiku, arī šī Bernarda Šova luga ar Jāni Zariņu Ričarda lomā. Luga «Sātana apustulis» 1918. gadā izrādīta arī Maskavas Latviešu strādnieku teātrī. Tā bija arī 19. Frontes teātra trupas pēdējā izrāde pie Perekopa 1920. gada jūnijā. Kad Liepājas teātrī 1922. gadā darbu uzsāka no Maskavas atbraukušais Jānis Zariņš, šī luga bija viens no pirmajiem viņa Liepājā iestudētajiem darbiem. 1926. gada 26. septembri ar Bernarda Šova lugu «Sātana apustulis» savu darbību Rīgā uzsāka Strādnieku teātris. Jurija Jurovska režijā sagatavotajā izrādē galvenās lomas atveidoja Edgars Zīle un Ģirts Bumbieris.» (Laimonis Stepiņš. Bernards Šovs latviešu teātrī. Karogs. Nr. 7 (1981))

1927. gada 5. oktobrī «Velna māceklis» (tolaik - «Sātana apustulis») pirmizrādi piedzīvoja Nacionālajā teātrī.

Jānis Veselis par to rakstīja: «Citādi gabals vairāk literarisku pārdomu, nekā dzejiskas iejūsmas auglis: pārāk maz te cilvēciski būtisko elementu un pārāk daudz prāta atziņu. — Ernsta Feldmaņa režija — viduvējs darbs, sevišķi pirmajā cēlienā, un arī pats tituļlomas tēlojums bija bez velna mācekļa gara spraiguma straujā dzīvīguma, Voldemārs Švarcs apsvērti un gudri tēloja mācītāju, bet Lilija Ērika nepavēra Jūdites lielo jūtu spēku, diezgan konvencionāli saprazdama sentimentālo, bet garīgi ideālo provinces dāmu. Arī ģenerāli Bergoinu varēja vēlēties citādu nekā to bija uztvēris raksturīgais Teodors Podnieks. Mazus, bet iezīmīgus tēlojumus sniedza Augusts Kronbergs, Kvēps, Avotiņš, Teodors Valdšmits. Neizdevusies Almas Mačs — Dedžena atraitne.» (Ārpusskolas Izglītība. Nr. 12, 01.12.1927.)

«1979. gada decembrī tā (izrāde «Velna māceklis») parādījās uz Akadēmiskā Drāmas teātra skatuves Edmunda Freiberga režijā. Trakuli un dumpinieku Ričardu, šo «velna mācekli», kura demonstratīvi trokšņainā pretestība pārtop nobriedušā pārliecībā, tēlo Ģirts Jakovļevs. Reljefi iezīmējot visas pakāpes komplicētā tēla attīstībā, Andersonu atveido Jānis Kubilis. Psiholoģiski dziļo Džūditas lomu spēlē Astrīda Kairiša un Helga Dancberga (LTV ierakstā - Helga Dancberga). Meklējot inscenējumam neparastāku formu, lai panāktu poētisku vispārinājumu, inscenējumā iekļauta mūzika: Uldis Stabulnieks izrādē dzied savas dziesmas ar Ulda Bērziņa tekstiem.» (Laimonis Stepiņš. Bernards Šovs latviešu teātrī. Karogs. Nr. 7 (1981))

Uldis Stabulnieks intervijā 1981.gadā norādīja: «Ir arī tāda dzeja, kura gan pakļaujas melodijai, bet dzejnieka savdabība nesaskan ar mūsu žanru. Ideāls gadījums, kad pēdējā laikā dzeja ir jūtami virzījusi mūzikas tapšanu, bija sadarbība ar Uldi Bērziņu, rakstot mūziku B. Šova lugai «Velna māceklis». lecere prasīja tādu teksta autoru, kas labi orientējas angļu literatūrā, bija vajadzīgs teksts, kas rakstīts ne četrrindēs, bet kā īru balādes — lai katra dziesma būtu neliels stāsts.» (Valdis Darbiņš. Lokveida kustībā. Liesma. Nr. 8 (1981))

Tikmēr Gunārs Treimanis rakstā «Saprašanās nepieciešamība» (Zvaigzne. Nr. 23, 01.12.1983.) stāsta, ka «par vienu no savām mīļākajām lomām Ģirts [Jakovļevs] min Ričardu Dadženu Bernarda Šova «Velna māceklī». Par to kritika rakstīja diezgan atturīgi, pārmezdama vai nu «izlīdzēšanos ar jau redzētām krāsām», vai «tēla evolūcijas trūkumu». Tagad ir pagājuši trīs gadi kopš pirmizrādes, un Jakovļevs ir daudzko panācis lomā, kas sākumā tiešām bija tikai jaunības bravūras un apjūsmas varā. Tagad jau var saprast, ka nevis merkantilistiski aprēķini piespieda Ričardu nostāties uz kontrabandista ceļa, bet cenšanās izrauties no ikdienības smacējošā gaisa, alka riskēt, drosme un rakstura nesa valdība. Tieši gara cēlums un labsirdība mudina Ričardu ziedot savu dzīvību pavisam sveša cilvēka labā. Tikt pakārtam, pie tam cita vietā, nebūt nav jautri. Bet, ja tas tā ir vajadzīgs, tad tas jāveic ar vīrišķīgu izaicinājumu, lai pierādītu ienaidniekam tautas gara spēku. Ar laiku uzvedumā ienākusi lielāka skaidrība, un Jakovļeva Ričards novērtē apstākļus, kas liek tā un ne citādi viņa varonim rīkoties. Un tagad jau līdz skatītājiem atnāk Ričarda evolūcijas līnija — no asprātības līdz cilvēciskam briedumam.»

Izrādes veidotāji

Režisors - Edmunds Freibergs
Komponists - Uldis Stabulnieks
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks - Andris Freibergs

LTV ierakstā lomās: Ģirts Jakovļevs, Helga Dancberga, Jānis Kubilis, Ieva Mača, Uldis Dumpis, Rolands Zagorskis u.c.

Kritiķi par izrādi

Viktors Hausmanis (Sezona zenītā. Dzimtenes Balss. Nr. 8, 14.02.1980.):

«Tagad «Velna mācekli» iestudējis viens no jaunās paaudzes režisoriem E. Freibergs. Viņš strādājis ļoti rūpīgi. lestudējumā daudz izdomas un atjautas (..).

Skatītājiem, spriežot pēc pārpilnās zāles reakcijas, izrāde ir pa prātam, taču stingra vērtētāja acij nepaslīd nepamanīti trūkumi.

Kas ir būtiski svarīgais, ko ar B. Šova darbu teātris skatītājiem pasacīs? Pārliecinošu atbildi izrāde nedod. Toties repertuāra daudzveidībai B. Šova luga ir īsti vietā.»

Gunārs Treimanis (Vai luga atminēta? Karogs. Nr. 6 (1980)):

«Skatoties Bernarda Šova «Velna mācekļa» iestudējumu Andreja Upīša Valsts Akadēmiskajā drāmas teātrī, vispirms rodas jautājums — vai pastāv vispār kāds universāls likums sistēmā «režisors — luga», kas nepieciešams katrā uzvedumā? Manuprāt, visupirmais likums ir inscenētāja mīlestība uz autoru, kuru tu esi izvēlējies, tad maksimālas rūpes, lai lugas pasauli atklātu tā, ka skatītājs nepaliktu vienaldzīgs. 

Edmunds Freibergs ir jauns režisors, viņš jau ticies ar Leonīdu Andrejevu, Alekseju Arbuzovu, tagad ar Bernardu Šovu. Un kā jau katru iesācēju, vispirms režisora uzmanību saista vairāk skaistas, neparastas situācijas, intriģējošā sižeta līnijas, muzikāli iestarpinājumi, šoreiz izrādē savas dziesmas izpilda Uldis Stabulnieks ar Ulda Bērziņa dziesmu tekstiem. Izteiksmes meklējumi vienmēr raksturīgi E. Freibergam (Leonīda Andrejeva «Tas, kurš saņem pļaukas» — skatuve bija iekļauta it kā lielā cietoksnī, kaut autors domājis parastu ceļotāju cirku ar tā balagāna būdām, Alekseja Arbuzova luga «Cietsirdīgās spēles» arī bija papildināta ar dziesmām). «Velna māceklī» nav iztikts vienīgi ar Šova remarku lasīšanu, bet pustumsā grimstošajā telpā iegaismojas rēgainu karavīru stāvi, šūpojas pakārtā misis Dadženas vīrabrāļa ķermenis, spalgi atskan šāvieni. Režisors it kā baidās, ka no teksta precīzas atsegšanas vien skatītājiem nebūs saprotams, cik drūmu nakti tikko pārlaidusi misis Dadžena. Un kad sapnis — vīzija pagaist, sākas lugas dialogs ... 

Vai luga atminēta? — šo jautājumu vienmēr uzdodu, kad noskatīta jebkura izrāde. Par ko rakstījis Šovs? Ka mācītājs un kontrabandists nejauši apmainījās tērpiem, apmainījās arī dzīves lomām un «velna māceklis» nok|uva dieva kalpībā? Teātris nepiekrīt Šovam, ka mīlestība ir brīnumneparasti līdzīga naidam, ka var itin labi kalpot gan dievam, gan velnam, ja dzīvo saskaņā ar sirdsapziņu. Izrādē nesadūrās divas spēcīgas dabas — pret puritāņu morāli kareivīgais Dadžens un gudrais, dvēselīgi bagātais un brīvdomātājs garīdznieks Andersons. Divi varoņi savādākiem ce|iem vienlīdz nopietni neieredz gara paverdzinātību, iekarotāju politiku. Un pārbaudes stundā cilvēks atklāj savu īsto sūtību. Teātris turpretī vairāk cenšas «organizēt» Šova lugu telpā, mazāk veltot uzmanību paradoksiem, kas noved pie lielām cilvēku pārvērtībām. Vēl lielākas pretenzijas rodas, kad jāizanalizē aktieru spēles stils.»

Andris Kavacis (Par upurēšanos un darbošanos. Rīgas Balss. Nr. 110, 14.05.1980):

««Dzīvošana iekšējā saskaņā ar sevi!» Šodien uz to mudina. Tāda ir viena no jaunākās dzejas liriskā varoņa iezīmēm. Visnotaļ apsveicama tendence, kamēr runājam par personības brīvu attīstību, vairīšanos no kompromisiem. Bet vai vienmēr reāli iespējama? Vai aktīvi mērķtiecīga darbošanās sabiedrības labā nav vērtējama augstāk par pasīvu «iekšējo saskaņu»? Par to liek domāt Velna mācekļa un mācītāja tēli režisora Edmunda Freiberga veidotajā izrādē. Savdabīgi to akcentē Ulda Stabulnieka dziesmas ar Ulda Bērziņa tekstiem. Tās met tiltu no vēsturiskajiem astoņpadsmitā gadsimta notikumiem uz mūsdienām. Kamēr dziesmu veiksmīgās dziedāšanas laikā pārtrūkst skatuviskā darbība, mūzika šķiet pašmērķīga vai tikai ar ilustrējošu funkciju. Situācija mainās trešajā cēlienā, kad piedziedājumu dzied visi izrādes dalībnieki: dziesmas vārdi un melodija gūst tiešu kontekstu ar izrādes saturu, organiski ieaužas tās metos.

(..) No aktieriskā viedokļa psiholoģiski interesantākais bija otrais cēliens, jo te vairāk iekšējas darbības, mazāk ārējo norišu. Arī dekorācijas te izteiksmīgākas, spilgtāk vidi raksturojošas. Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Andris Freibergs. 

Izrāde «Velna māceklis» turpina savu gaitu un attīstību. Labi, ka pēc tās ir par ko padomāt un pastrīdēties.»

Valda Čakare («Smaidošā šujmašīna» vai romantiķis antiromantiķa maskā? Padomju Jaunatne. Nr. 42, 29.02.1980.):

««Skatītājus sasmīdināt spēj katrs muļķis. Es gribu redzēt, cik no viņiem, smejošiem vai nopietniem, ir aizkustināti,» raksta B. Šovs. Tas ir arī Drāmas teātra izrādes veidotāju mērķis — atrast līdzekļus pirmām kārtām publikas sirdsapziņas un jūtu uzspridzināšanai.

Pats B. Šovs «Velna mācekli» nosaucis par melodrāmu. Te sastopam izkāpinātas emocijas, krasu tikuma un netikuma pretstatījumu, aiz raupjas ārienes slēptu labestību, intriģējošu sižetu. Tomēr autora skatiens uz lugas varoņiem un notikumiem ir ironisks.

Drāmas teātra iestudējums tiecas patiesību iedzīvināt bez ironiskā pastarpinājuma, «izvelkot» to no paradoksu un prātojumu dzīlēm.

Pēc režisora ieceres «Velna mācekļa» iestudējumā būtiskākais cilvēka esības kritērijs — vai un ciktāl viņš rīkojies saskaņā ar savu sirdspatiesību.

ledzīvinot režisora ieceri uz skatuves, izrādes centrā izvirzās velna mācekļa — Ričarda tēma. kas saistās ar savas sūtības apzināšanos un pierādīšanu. Sākumā Ģirta Jakovļeva Ričards ir individuālists, stihisks protestētājs pret valdošo pašapmierinātību un liekulību. 1777. gada Amerikas neatkarības karš pret britu koloniālo jūgu ir arī dumpinieka Ričarda Dadžena cīņas arēna — tā ir cīņa par Ameriku un pašam par sevi. Lugas asie sižeta pavērsieni, negaidītie idejiskie akcenti veido fonu Ričarda pārtapšanai - no velna mācekļa demonstratīvi trokšņainās pretestības līdz nobriedušai pārliecībai un skaidrībai par savu vietu dzīvē. Lugas finālā Ričards ir izpratis savu īsto aicinājumu — Amerikas nākamības vārdā «ciest un būt uzticīgam līdz nāvei». Ģ. Jakovļeva varonis, lai arī aktieris izlīdzas ar jau redzētām krāsām, kā allaž ir valdzinošs protesta stihiskajā posmā. Taču izrādes finālā iezogas nenoteiktība, domas neskaidrība. Jo Ričards, kaut uzņēmīgs un spējīgs uz izšķirīgu rīcību, sevi īsti neizprot. Te, protams, vainīga ari zināma režisoriskās domas neprecizitāte, nepietiekama aktiera orientācija.

(..) Drāmas teātra «Velna mācekļa» variants radies, par pamatu ņemot lugas romantisko, emocionāli ētisko apakšslāni. Paradoksāli, bet lielā konkrētība, katru tēlu atsevišķi psiholoģiski pamatojot un izvēršot, uzvedumā vieš idejisku nekonkrētību. Ričarda atziņas ceļš gan izvirzās priekšplānā, bet pārējie izrādes varoņi šai tēmai pilnībā pakļauti netiek, un idejiskais dialogs starp Ričardu un mācītāju Andersonu neizskan pilnā spēkā.

Šķiet, ka režisors E. Freibergs vairāk uzmanības pievērsis katra atsevišķa tēla izveidei, un tālab iestudējumam pietrūkst vienota skatījuma. Un vēl viena problēma, kas prasa risinājumu E. Frelberga režisora darbā. Tas ir aktieru ansambļa snieguma stilistiskais neviendabīgums. 

(..) Īpašu uzmanību pelna Ulda Stabulnieka dziesmas ar Ulda Bērziņa tekstiem, ko izrādē dzied pats autors. Tās savā ziņā rada to viengabalainības un kopsakarības izjūtu, ko ne viscaur konsekventi izdevies realizēt režijā un scenogrāfijā

(Andra Freiberga skatuves noformējums darbības vidi raksturo atturīgi). Mūzika centrālo Ričarda tēmu paceļ poētiska vispārinājuma līmeni. Velna māceklis, ko Ričards domājis savu būtību esam, izrādās tikai viena no maskām, ko piespiedusi uzlikt dzīve. Bet situācija mainās, maskas krīt, Un cilvēks apzinās patiesību. Šis process U. Stabulnieka un U. Bērziņa Ričardā izrisinās pilnīgi patstāvīgi, dziesmām nekļūstot par Ģ. Jakovļeva radītā tēla attīstības ceļa organisku un neatņemamu sastāvdaļu. Mūzikas un dzejas Ričards papildina un motivē izrādes Ričarda rīcību, bet tā īsti viņi abi kopā «nesaaug».»

Raidījumu ciklu atbalsta

Pievienot komentāru

Pievienot atbildi

Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai Twitter profilu!