Festivāla “Homo Novus” projekts “Liecinieku tribīne”.

Madeleina Flinna, Tims Hamfrijs (Melburna)

Vai klausīšanās var palīdzēt saprast, kur mēs esam? “Liecinieku tribīne” pulcē klausītājus netipiskās pilsētas vietās – pie ūdenstilpēm vai daļēji ierobežotām, aizliegtām un aizmirstām teritorijām, lai pirmatskaņotu darbus, kurus iedvesmojuši senas vai nesenas pagātnes un nākotnes stāsti. Festivāla laikā dažādās Rīgas vietās – no Bolderājas pludmales līdz dižozola pakājei Sarkandaugavā – tiks uzslietas tribīnes, kurās skatītāji līdzās dzejniekiem un mūziķiem varēs noklausīties īpaši šīm vietām veltītus skaņdarbus. 

Kļūsim par lieciniekiem sarežģītās vēstures un kultūras caurvītām vietām, ieklausoties to nākotnē.

Ideja / Concept: Madeleine Flynn, Tim Humphrey
Dramaturģija / City-dramaturge: Santa Remere
Mūzikas autori, izpildītāji / Composers, musicians: grupa “Parks” (Toms Vītiņš, Uģis Vītiņš), grupa “Alejas” (Kirils Ēcis, Spāre Vītola, Reinis Žodžiks), Andris Indāns, Laima Jansone, Ieva Saliete, Oļesja Kozlovska, Jēkabs Nīmanis, Maksims Šenteļevs, Anastasija Isakova, Sarma Gabrēna
Dzejnieki / Poets: Sergejs Timofejevs, Elvīra Bloma, Ilmārs Šlāpins, Fjodors Dzevaltovskis, Agnese Krivade, Inga Gaile
Producente / Producer: Ieva Briede, Latvijas Jaunā teātra institūts.

Agnese Krivade

traumās (ozolam)

pa zālāju tuvojas divas odzes un saka:

kas ir šī aukstā uguns, kas dedzina mūsu dvēseļu nolauztās rokas

kas ir šie vecie pirksti, kas grābājas debesīs

sapnī viņš bija bambuss un kustējās kā liesma

gaiši mēneši, gaišas jūras,

kas ir šī stingusī upe

tikai pie akmens,

saka saknes

vienīgi dziļāk augsnē mūs ievedīs mūsu dejošana

vienīgi dziļāk sapnī

pa zālāju tuvojas divas odzes:

kas ir šī senā delna

Holocēnā laikmeta kāpu valni, kas kilometra garumā stiepjas gar Duntes ielu no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas, jau izsenis sauc par Ozolaini. Šajā vietā atrodas vislielākās un plašākās veco ozolu audzes Rīgā. Ozoli stādīti 1720. gadā pēc Rīgas iekarošanas ar Krievijas cara Pētera Lielā rīkojumu. 1976. gadā šeit atradās galvenokārt slēgta armijas teritorija, kurā auga 18 dižkoki un daudzi dižkoku kandidāti, kas tika iekļauti dabas aizsargājamo koku sarakstā. Armijas virsnieki stāstījuši, ka vecie ozoli dodot milzīgi lielu zīļu ražu, ar kuriem tiekot izbarotas cūkas saimnieciskajā daļā, un solījuši dižkokus neizcirst. 2017. gada februārī šeit tika nocirsts dižozols, kura apkārtmērs pārsniedza četrus metrus, jo arboristi iesnieguši atzinumu, ka stumbrs no augšas līdz apakšai ir iztrupējis un tāpēc vecais koks ir bīstams. Dabas pieminekli sazāģējot gabalos, atklājās, ka  teiktais nav patiesība, – stumbrs no augšas līdz pašai apakšai bija blīva, viendabīga koksne ar daudzām gadskārtām.