Dzimis 14. februārī, ko pasaulē svin kā Svētā Valentīna jeb visu iemīlējušos dienu, Kaspars arī savu pasaules redzējumu saista ar mīlestību visplašākajā nozīmē: “Mūzikā esmu neglābjams romantiķis, jo mūzika ir jūtu pasaule, ar to viss sākas un beidzas, pat ja vīrieši reti par to runā,” vienkārši un mierīgi saka Kaspars. Citi viņa aroda kolēģi vairākkārt teikuši, ka Zemītis mīl arī savu ģitāru, ne tikai to spēlē. 

Vienkāršība, sirsnība, stabilitāte, vīrišķība un uzticamība, kas balstās uz Dieva vārdu un mūžīgām vērtībām – tas ir par Kasparu Zemīti. Šķiet, viņš sadarbojies ar visiem redzamākajiem Latvijas mūziķiem – kā akadēmiskajā, tā arī popa, roka, džeza un funka stilos. Viņam svarīgi sevī apvienot visus žanrus, pat ja kādam šķietot, ka, muzicējot visos, īsti netiek pārvaldīts neviens. Zemītis atzīst arī, ka viņam vēl daudz jāmācās, lai sasniegtu ģitārspēles augstākās virsotnes, kaut gan Māris Sirmais un citas Latvijas mūzikas autoritātes Kaspara spēli ne reizi vien vērtējuši kā virtuozu.

Kaspars ir Cēsu zēns, mūzikas skolā mācījies klarneti, bet ģitāras spēli viņam savulaik ierādījis brāļa Oskara vieglatlētikas treneris. Vēlāk Kaspars turpinājis to apgūt pašmācības ceļā. Pēc tam jaunā mūziķa ceļš vedis uz Priekuļu sovhoztehnikumu un tad pat uz Lauksaimniecības akadēmiju, taču viņš no tās aizgājis intereses trūkuma dēļ.

Plašāka publika Kasparu iepazina kā grupas “Time After Time” dalībnieku, tajā spēlēja Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas puiši Kārlis Lācis, Gints Pabērzs, Deniss Paškevičs un arī Kaspars, kurš tolaik mācījās šajā skolā. Viņu sadarbība turpinās joprojām arvien jaunos un jaunos projektos.

Tagad Kaspars ir maģistrs ģitāras spēlē, pedagogs, komponists, kaut gan pats pazemīgi saka: “Neesmu komponists, bet ģitārists, kas raksta mūziku.” Ne mazāk svarīgi, ka viņš ir mīlošs un gudrs tēvs trim dēliem un vīrs sievai Andai, kas ir viņa atbalsts arī radošajā darbībā.