“Tas laikam bija 1974. gads, kad toreizējais «Panorāmas» šefs Jānis Dimants mani uzaicināja strādāt ziņu dienestā, « atceras Andrejs. «Gribēju strādāt pie kultūras sižetiem, jau toreiz tā bija mana specialitāte. Pāris gadus iepriekš biju strādājis LTV Literatūras un mākslas raidījumu redakcijā. Bet kultūras redaktora vieta bija aizņemta: kolēģe Agija Sūna bija pirmā. Tad nu Dimants lēma tā: Agija taisīs sižetus par kultūru, bet tu, Andrej, par strādnieku kultūru. Tā sakot, tuvāk tautai!» Nu, tā es sāku. Toreiz, dziļajos padomju gados…» nosmejas pieredzējušais žurnālists.

Nepagāja ilgs laiks, kad viņš pakāpās pa karjeras kāpnēm un tika arī pie «augstās mākslas»… Andrejam ir daudz stāstu, ko stāstīt. Ne tikai par žurnālista darbu, bet plašāk – par kultūrvēsturi, par tās tapšanas aizkadriem. Viņš bijis klāt teju visu Jāņa Streiča filmu uzņemšanās, intervējis Raimondu Paula teju visās maestro jubilejās, daudz reižu intervējis Imantu Ziedoni, Džemmu Skulmi, Jāni Peteru, visu teātru aktieru zvaigznes gan teātrī, gan mājās…

Režisori viņu ne reizi vien aicinājuši arī filmēties. Visbiežāk paštēlā - žurnālista tēlā.

«Leģendārā režisora Rolanda Kalniņa filmā «Tapers» (1989) biju žurnālists no Centrālās televīzijas. Tur intervēju vācu aktieri, kas filmā atveidoja Raimondu Paulu,» stāsta Andrejs. «Vēl spēlēju žurnālistu Jāņa Streiča filmā «Vecās pagastmājas mistērija» (2000). Tur intervēju režisoru, ko spēlēja Artūrs Skrastiņš. Ak jā, vēl bija filma «Drosme nogalināt» (1993) – tur gan es nebiju žurnālists. Tas bija ārprāts! Nedēļu no vietas katru nakti kinostudijā filmējos, bet dienā veidoju sižetus «Panorāmai». Es gan vairs precīzi neatceros, kāds bija mans vārds, un kas es tur biju. Kaut kāds uzdzīvotājs, kas visu laiku biju «sameties». Filmas režisori Aigars Grauba, Igors Linga atzina, ka esmu vienīgais aktieris, kam var dot īsto alkoholu, ne tikai iekrāsotu tēju. Īsi sakot, tas beidzās ar to, ka es kafiju un alkoholu vairs nevarēju iedzert…»

Andreja saruna ar otru raidījuma «Daudz laimes, jubilār!» vadītāju Edgaru Raginski izvēršas omulīga, sirsnīga un patiesa. Andrejs neizliekas labāks vai gudrāks, nekā patiesībā ir. «Ak!» viņš atmet ar roku, tas nāk ar gadiem!” un nosmej savu ironisko smieklu…