Žagari. LTV dokumentāla filma

Brāļu Andreja un Jura Žagaru dzīves ir ritējušas līdzās, savijoties un saskaroties jau no bērnības Cēsīs, kur piedzima Juris. Andrejs dzimis, mammai esot izsūtījumā Sibīrijā. Abi izstudēja aktiermākslu, kas abus – katru citā dzīves posmā – aizveda uz Dailes teātri. Abi skarbajos deviņdesmitajos kļuva par uzņēmējiem: Andrejs izveidoja restorānu biznesu, un rīdziniekus joprojām pulcē „Osīriss”, bet Juris pārvērta uzņēmējdarbībā savu lielo kaislību – slēpošanu, radot Žagarkalnu.

Abu biznesā lielāka loma bija baudījumam un adrenalīnam, nevis ienākumiem. Abi brāļi kļuva par mākslas institūciju vadītājiem – Juris ar domubiedriem uzsāka un joprojām turpina Cēsu Mākslas festivālu un nu arī vada Cēsu koncertzāli, bet Andrejs mūža mīlestību atrada Latvijas Nacionālajā operā, kuru kā direktors vadīja septiņpadsmit gadus, kļūstot arī par interesantu operu režisoru.

Tāds bija filmas veidotāju sākotnējais plāns – filmā rādīt divu izcilu personību, brāļu sāncensību, sīki dokumentējot viņu ikdienu un akcentējot abu lielo nozīmi Latvijas kultūras telpā. Protams, abu dzīvēs nav tikai līdzības. Tuvinieki brāļus raksturo kā ļoti atšķirīgus un vienlaikus – ļoti tuvus. Andreja dzīves lūzuma punkts – padzīšana no operas – tā arī netika pārvarēts. Filmā Andrejs saka, ka pāris gadus pēc tam viņš izvairījies kaut kur doties gar operu. Taču, kad tagadējais LNOB direktors bija paziņojis, ka nekandidēs uz vēl vienu termiņu, Andrejs Žagars izlēma pieteikties valdes konkursam. Taču tuvākajiem bija skaidrs, ka par operas direktoru, pat ja paspēs pieteikties konkursam, Andrejs vairs nekļūs nekad. Slimība bija tā, kas neļāva piepildīties daudzām Andreja iecerēm, kuras viņš līdz pēdējam plānoja piecus gadus uz priekšu. Slimība lika Jurim paraudzīties uz brāli citām acīm. Slimība arī pārveidoja mūsu filmas scenāriju, sāncensības vietā uzrakstot stāstu par brāļu mīlestību.

Režisore: Zita Kaminska, scenārija autore: Henrieta Verhoustinska, galvenais operators: Uvis Burjāns.