Atslēgas. 1959. gads – latvisko komunistu apspiešana

Vien pāris mēnešus pēc Staļina nāves, 1953. gada pavasarī, PSRS iekšlietu ministra Lavrentija Berijas mudināta, PSRS vadība pieņēma tam laikam neticami drosmīgus lēmumus – republiku vadošajos amatos jāveicina vietējo tautību cilvēku iecelšana un lietvedībā jālieto vietējā, nevis krievu valoda. Latvijā 1953. gadā latviešu bija vien ap 60% no iedzīvotājiem, vadošos amatos – vēl daudz mazāk. Tā paša gada jūnijā LKP Centrālkomitejas plēnums pēc ilgiem laikiem notika latviski, un tajā tika pausts, ka lietvedībai turpmāk jānotiek latviski un visiem vadītājiem jāmācās abas valodas.

Tomēr latviešu progresīvo komunistu sapņus murgā pārvērta pats PSRS līderis Ņikita Hruščovs, kad 1959. gada jūnijā ieradās vizītē Rīgā. Nacionāli noskaņoto komunistu centieni nostiprināties pie varas Latvijā tika apspiesti, kaut gan Igaunija un īpaši Lietuva no šāda pavērsiena izspruka. Rezultātā padomju ēras norietā Lietuvā vēl arvien četras piektdaļas iedzīvotāju bija pamatnācija, Igaunijā – gandrīz divas trešdaļas, bet Latvijā – tikai puse. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc vēl šodien Baltijas attīstības mazāk sekmīgie iepalicēji esam tieši mēs?