Pēdējās nedēļās aktivizējusies diskusija par to, kā bērnu sportā salāgot vecāku ambīcijas ar bērnu vēlmēm un vajadzībām, ķīlnieka pozīcijā nenostādot trenerus. Sporta psiholoģe Jurita Smiltiņa savā praksē novērojusi, ka Latvijā pārāk liela ir koncentrēšanās uz rezultātu, nevis procesa baudīšanu, kam bērnu sportā būtu jābūt prioritātei. Jaunie sportisti pie viņas parasti nākot tikai ar vienu jautājumu: kā gūt panākumus? 

Intervija - Jurita Smiltiņa, Sporta psiholoģe

Parasti tas ir vienīgais jautājums, līdz sākas kaut kādas nopietnākas problēmas, par kurām mēs tagad ar jums runājam. Līdz tam ir: kā man gūt panākumus? No vecākiem ir tieši tas pats pasūtījums: kā bērnam gūt panākumus šajā sporta veidā?” 

Vēl pie biežāk uzdotajiem jautājumiem figurē vaicājumi par motivācijas stiprināšanu un zaudētās pārliecības atgūšanu. Arī tādos gadījumos fokuss vērsts uz kārotā rezultāta sasniegšanu. Tāda tendence bērniem un jauniešiem ir ļoti bīstama. 

Intervija - Jurita Smiltiņa, Sporta psiholoģe

Tur ir ļoti nopietni garīgās veselības riski. Bērns, kas tiek audzināts uz rezultātu, sasniegumiem, izmainās viņa neiromediatoru sistēma. Izmainās viņa atalgojuma sistēma smadzenēs, kura veidojas bērnībā, pusaudžu gados. Tas nozīmē, ka bērns var gūt prieku, apmierinājumu, gandarījumu tikai tad, ja saņem augsto rezultātu. Viņam pazūd prieks par darbību līdz rezultātam. Lai kāds tas būtu.” 

Lai arī pieņemts uzskatīt, ka vislielākais neveselīgu ambīciju mākonis aizēno bērnu hokeju, Smiltiņa norāda, ka hokejs ir tikai viens no raksturīgajiem sporta veidiem. Viņas praksē daudz nākot saskarties ar neveselīgām vecāku ambīcijām arī citos vadošajos sporta veidos.

Intervija - Jurita Smiltiņa, Sporta psiholoģe

Kā psihologs, kas strādā ar bērniem no ļoti dažādiem sporta veidiem, es to redzu visur. Es to redzu mākslas vingrošanā. Es to redzu tenisā, ļoti daudz. Protams, arī hokejs. Es neizdalītu tikai hokeju. Var teikt, visos sporta veidos ir šādi vecāki. Ir bērni, kuri cieš no šiem vecākiem. Ir treneri, kuri ir bezpalīdzīgi. Kuri man pat zvana un prasa: ko darīt?”

Sporta medija MVP galvenais redaktors Ingmārs Jurisons uzskata, ka lielākas vecāku ambīcijas ir tajos sporta veidos, kuros nepieciešami lielāki vecāku finansiālie ieguldījumi. Tajos spilgti esot novērojamas situācijas, kad sportojošie bērni ir vecāku biznesa projekts. Ja kaut kas nesanāk kā iecerēts, tad vainīgie tiek meklēti nereti visai agresīvā veidā. 

Intervija - Ingmārs Jurisons, MVP galvenais redaktors

Izteiktāka problēma ir tieši komandu sporta spēlēs. Individuālajos sporta veidos ir ļoti grūti vainot kādu citu. Vakarā paskaties spogulī un saproti, ka pats esi bijis trasē, skrejceļā un esi tas, kurš ir vainojams pie tā rezultāta. Sporta spēlēs ir citādāk. Tur ir kāds, kas nepareizi iedevis piespēli. Ir kāds, kas iedevis piespēli šķībi. Ir kāds, kas nepareizi nosvilpis vai arī nosvilpis nelaikā. Ir kāds, kas nav iedevis attiecīgas minūtes vai lomu komandā. Pat ja mazais spēlētājs tā nedomā, tā var domāt vecāks tribīnēs.” 

Saknes šādai uztverei Jurisons saskata gan Latvijas pārspīlētajā sporta līdzjušanas kultūrā, gan mazas valsts kompleksos, gan Padomju savienības atstātajā mantojumā. Sports bija viena no retajām lietām, ar ko PSRS varēja padižoties pasaules līmenī, tāpēc kārotā rezultāta sasniegšanai teju visas metodes tika uzskatītas par attaisnojamām. 

Intervija - Ingmārs Jurisons, MVP galvenais redaktors

Tā cilvēku domāšana, manuprāt, nav tik strauji mainījusies, lai mēs tagad mainītu arī savu attieksmi pret sportu. Jā, uzvara ir svarīgākais. Mēs redzam, ka tā mums ir būvēta sporta sistēma kā tāda. Mums medaļa ir svarīgākais, nevis masveidība vai sporta veida globalitāte. Par to ir runāts gadu desmitiem. Ja mēs nemainām pašu augsni, tad nav pamata domāt, ka tās pašas nezāles neturpinās augt.” 

Latvijas sporta aprindās neoficiālā līmenī daudz tiek atstāstīti dažādi piemēri par neveselīgām vecāku ambīcijām bērnu sportā. Radikālākie piemēri pēdējos gados novēroti bērnu hokejā, kur pēc kāda tēva uzbrukuma tika hospitalizēts hokeja skolas “Rīga” treneris, savukārt kāda mamma augstpapēžu kurpēs bija izkāpusi uz ledus sist tiesnesi. 

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc problēma netiek izskausta, ir neziņošana institūcijām. Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz vecākiem atbildību arī par emocionālo vardarbību. Piemērotās sankcijas var svārstīties robežās no brīdinājuma līdz naudas sodam 700 eiro apmērā.