Daudz laimes, jubilār! Teologs Juris Cālītis

Kādu brīdi pēc savas dzimšanas dienas un mazu brīdi pirms Ziemassvētkiem, raidījumā «Daudz laimes, jubilār!» ciemojas teologs un domātājs Juris Cālītis. Jautāts par uzrunas formu, viņš piezīmē: «Nesauciet mani par Cālīša kungu un arī par mācītāju ne! Sauciet mani vienkārši vārdā!» «Es nemīlu Ziemassvētku pantiņus,» intervijas sākumā, domājot par tuvojam svētkiem un dāvanām, iesmej Juris. «Man šķiet, ka dāvanas mums tiek dotas bez nopelniem, tās nevar nopelnīt. Dievs visas lielākās un skaistākās lietas mums dāvina par neko. Arī mums ir jādara tāpat!» Kad raidījuma vadītājs Andrejs Volmārs jautā, vai viņa mājās pantiņi netiek skaitīti, Cālītis atbild, ka nekas jau nav panaceja: «Man nekas nav pret dzejoli, dziesmu vai deju, kas ir kā pateicības prieks pēc dāvanas saņemšanas. Jauki. Tas, kas ne pārāk patīk man, ir didaktika un piespiešana…» Tieši šajā niekā ir Jura Cālīša viedums, viņš ir mācītājs, skolotājs visplašākajā nozīmē, kas reliģijas terminos runājot, «ticību izdzīvo, praktizē, ne tikai sludina». To liecina arī «Zvannieku mājas» projekts, kurā mīlestības un pieņemšanas sauli atradušas daudz mazu un lielu, dažādu ticību, tradīciju, raksturu un dzīves ceļu dvēseļu. Kādreiz viss sākās ar 3 mēnešus vecu zīdaini, kas nonāca pie Jura un viņa dzīvesbiedres Sandras Cālītes. «Es nebiju domājis, ka varēsim mazuli paturēt mūsu mājās, bet Sandra bija tā, kas teica: mēs neesam vieni, draudze mums palīdzēs!» Un tad nāca cits bērniņš no aprūpes nama, kam savukārt bija deviņi brāļi un māsas, un tiem visiem vajadzēja mammu un tēti, un rūpes. Un tad vēl un vēl. Un tad Latvijā ieradās pirmie bēgļi no Somālijas, šķiet, nevienam pat prātā nenāca doma - uzņemt tos savās mājās. Cālīšiem gan. Viņi pat paši brauca bēgļiem pakaļ, un ne tikai uzņēma, bet arī izskoloja. «Mana sieva saka: neskaiti, cik bērnu mums ir. Un nekoncentrējies uz viņu slikto uzvedību!» par Sandras pedagoģijas talantu stāsta Juris. «Man gribas reizēm bērnus sodīt, bet sieva mani aptur, jo viņa neskatās uz uzvedību, viņa saredz iemeslus tam – bērna ievainojumus un sāpes.» Jura un viņa ģimenes ieguldījums Latvijas labā nav izmērāms. Būdams, tā saucamais, ārzemju latvietis, jau trimdas laikos neatlaizdamies strādājis pie Baltijas un Latvijas lobijisma ASV kongresā. Ieguvis izcilu izglītību psiholoģijā un filozofijā, izstudējis teoloģiju Hārvardā, Juris gan Amerikā, gan Latvijā bijis viedokļu līderis un atslēgas cilvēks daudzos procesos. Un neskatoties uz ievērojamajiem gadiem, joprojām tāds ir. Kaut J. Cālīša dzīves ceļi bijuši ļoti sarežģīti, izaicinājumu un pārbaudījumu pilni, viņš nebeidz jokot un smaidīt, intervija ir viegla un prieka saules piepildīta.