Skatītāju iemīļotā izrāde «Kazanovas mētelis» pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvoja 1989. gada 13. aprīlī. Tā kļuva par lielu notikumu - Anšlava Eglīša dramaturģijas atgriešanos uz dzimtenes skatuves un, kā atceras komponists Arturs Maskats, dažos gados izrāde tika spēlēta vairāk nekā simt reižu, turklāt visās viņš pats piedalījies - spēlējis klavieres ansamblī.

Viktora un Anšlava Eglīšu darbi padomju laikā tika glabāti tā sauktajos specfondos, proti, bija pieejami šauram pētnieku lokam.

Ilgonis Bērsons (Atpazīšanās ar Eglīšiem. Dzimtenes Balss, nr.10 (09.03.1989)):

«Ilgus gadus deviņpadsmit Viktora Eglīša grāmatas un visas Anšlava Eglīša emigrācijā izdotās grāmatas mūsu bibliotēkās bija pieejamas šauram speciālistu lokam, jo tās atradās t. s. specfondos. Pirmās bija ievietotas novecojušo, resp. aizliegto grāmatu sarakstā, otras šais telpās atradās tāpēc, ka pastāvēja īpašs norādījums visas ārzemēs dzimtajā valoda izdotās grāmatas glabāt specfondos.»

Uz Trešās Atmodas viļņa 1980. gadu nogalē sākās aizliegto grāmatu sarakstu pārskatīšana un padomju laikos specfondos glabāto grāmatu «brīvlaišana». Līdz ar to kļuva iespējama arī Anšlava Eglīša lugu iestudēšana.

Literatūras un teātra zinātnieks Viktors Hausmanis 1989. gadā raksta:

«Teikšu atklāti, mēs uz šo Kazanovas iegriešanos Rīgā ilgi bijām gaidījuši un tai pretī gājuši garus gadus, sākumā bailīgi, pat negribīgi un noraidoši, līdz beidzot muļķīgo aizspriedumu ledus izkusis, un uz skatuves nu atgriezies viens no mūsu literatūras klasiķiem, Anšlavs Eglītis, spožs dialoga un raksturu meistars, kuru nepārspēt ne asprātībā, ne elegancē un kas aiz dzēlībām un ironijas prasmīgi prot aizslēpt savu jūtīgo un autro dvēseli.»

2007. gadā, atminoties to laiku, Hausmanis raksturo situāciju 1989. gadā (Vasaras nogale – domās kopā ar aktieriem. Laiks, nr.33 (25.08.2007)):

«Astoņdesmito gadu beigās varas iestādes vēl greizi skatījās uz trimdinieku Anšlavu Eglīti, taču Kārlis Auškāps radīja daudzkrāsainu, saskanīgu izrādi, savukārt skatītāju zālē viens krēsls bija apvīts ziedu un zaļumu vītnēm, bet uz sēdekļa bija zīmīte: «Anšlavs Eglītis». Par rakstnieka reālu ierašanos toreiz nebija ko sapņot.» 

Izrādes tapšana 

Kā raksta Hausmanis (Kazanova atgriezies Rīgā! Laiks, nr.51 (28.06.1989)), režisors Kārlis Auškāps Amerikas viesturnejas laikā (1988. gadā) izprasījis Anšlavam Eglītim atļauju izrādīt «Kazanovas mēteli» Latvijā, taču A. Eglīša nostāja bija negrozāma: «kamēr dzimtenē nebūs panākta viņa tēva Viktora Eglīša oficiāla reabilitācija, ar savu darbu izdošanu un izrādīšanu rakstnieks negrib steigties. Savukārt varas iestādes Latvijā vēl līdz »Kazanovas mēteļa« pirmizrādei rakstnieka un kultūras darbinieka V. Eglīša reabilitāciju, neraugoties uz atkārtotiem pieprasījumiem, nebija nokārtojušas».

Viktors Hausmanis (Kazanova atgriezies Rīgā! Laiks, nr.51 (28.06.1989)): 

«K. Auškāpam ar «Kazanovas mēteļa» iestudējumu nācās dot atbildi vārdos nerakstītā disputā par teātra vietu Latvijas pašreizējās sabiedriskās aktivitātes rosmēs: visur skan atklātas un atmaskojošas runas, cilvēku apziņu ietekmē spilgta publicistika, un teātrim grūti emocionālitātes ziņā spēkoties ar tiem saviļņojuma brīžiem, kādi pilsētā strāvoja, kad Rīgas pilī pacēla Latvijas karogu vai kad gājēju straume plūda uz Brāļu kapiem pieminēt un atdot godu staļinisma upuriem. Šādā situācijā teātrim jāmeklē sava valoda un savs izpausmes veids, un to atrast nepavisam nav viegli, tālab šajā sezonā ir ļoti maz spilgtāku virsotņu.

K. Auškāps piedāvā vienu atbildi, tā ir vienkārša kā pati dzīvība — prieks!

Cilvēkiem vienmēr ir bijis vajadzīgs prieks, un manā uztverē A. Eglītis pēckara apstākļos tieši tāpēc rakstīja «Kazanovas mēteļa» trešo variantu. Vācijas bēgļu nometnēs uzturējās daudz latviešu profesionālo aktieru. Viņi gribēja spēlēt, bet bēgļu dzīves reālitātē kā gaiss bija vajadzīgs prieks, taču prieks nav tikai jautrība vai joki. Prieka sajūtu A. Eglīša lugā un Dailes teātra izrādē rada asprātība un neordināri raksturi, bet prieka lavīnā ieaužas arī pavisam nopietni toņi.

Komēdijā «Kazanovas mētelis» A. Eglītis dod savu klasiskā varoņa versiju, viņa Kazanova ir trimdinieks bez dzimtenes, un dēkās kavalieris metas ilgu un vientulības vajāts. Pretstats pasaules gājējam ir viesnīcniece Anna, kas vienīgā ierauga un prot novērtēt Kazanovas cilvēcisko būtību, un tomēr Anna paliek Jelgavā, jo tā, kaut lielceļa malā, ir viņas dzimtene, un kādam ir jārūpējas par to vietu, kur esi dzimis un audzis. Citādi šo mazo stūrīti zem saules, kam vārds ir Latvija, pasaules staiguļi, cittautu grāfi un baroni pavisam sabradās.»

Izrādes veidotāji

Režisors - Kārlis Auškāps
Scenogrāfs - Indulis Gailāns
Kostīmu māksliniece - Baiba Puzinas
Komponists - Arturs Maskats
Dziesmu tekstu autors - Uģis Segliņš

Izrāde tika veidota diviem sastāviem. Kazanovas lomā bija Harijs Liepiņš vai Ģirts Jakovļevs (Nacionālais teātris), bet Annas lomā - Lilita Ozoliņa vai Akvelīna Līvmane, Lamberta lomā - Valentīns Skulme vai Jānis Paukštello, Ģertrūte - Milda Klētniece vai Velta Krūze...

LTV ierakstā lomās: Harijs Liepiņš (Kazanova), Akvelīna Līvmane (Anna), Jānis Paukštello (Lamberts), Milda Klētniece (Ģertrūte), Elita Krastiņa (Sabīne), Miervaldis Ozoliņš, Ēvalds Valters, Irma Laiva, Bērtulis Pizičs, Gundars Āboliņš, Harijs Spanovskis, Juris Frinbergs, Regīna Razuma, Anita Grūbe, Rūta Broka, Andrejs Žagars, Gunārs Dālmanis, Kaspars Pūce, Jānis Plēsums, Juris Straume, Rihards Zihmanis u.c. 

Kritiķi par izrādi

Irēna Lagzdiņa (Dažas stundas Kazanovas mētelī. Cīņa, nr.205 (06.09.1989)): 

«Skatoties Dalies teātrī A. Eglīša «Kazanovas mēteli», nemitīgi nodarbina kāda cita, ar uzvedumu netieši saistīta doma. Manuprāt, mums jāapgūst ne tikai jaunas kvalitātes ekonomikā un politiskā domāšanā, bet arī jāmācās... smieties. Tā vien brīžiem šķiet, ka oficiālā pareizība ir stipri kaitējusi arī cilvēku dabiskajai tieksmei pēc laba Joka. Esam kļuvuši aizspriedumaini un nīgri. Brīžiem lt kā pat paši no sevis baidāmies — vai tikai neesam par skaļu smējuši kādā komēdijā, vai tikai kāds nedomās, ka mums ir pārāk nenopietna gaume.. .

(..) Manuprāt. K. Auškāpa komēdiju uzvedumi ir piesātināti tieši ar šo smalko, aizrautīgo prāta spēli, ar to labo dullību, kas atbrīvo cilvēka garu no muļķīgas, paštaisnas pozas pret sevi un pasauli, no dvēseles sanīkuma, no iestīvinātas viszinības. Man K. Auškāpa komēdiju izrādes atgādina asprātīgu šaha spēli. 

(..) Šajā asprātīgajā, gudru joku piesātinātajā uzvedumā vēlreiz apstiprinās, kāds «kapitāls» režisora rokās var būt aktiera fiziskās dotības, ja ar tām ir apveltītas lielas personības.

(..) Uzvedumā vienlīdz liela nozīme ir gan prāta asumam un domas neierobežotībai, gan tikpat acumirklīgai, līnijās precīzai un noslīpētai tās ārējai izpausmes formai aktieru izteiksmes līdzekļos.»

Viktors Hausmanis (Kazanova atgriezies Rīgā! Laiks, nr.51 (28.06.1989):

«Režisors K. Auškāps darbam tuvojies ar dziļu pietāti un mīlestību un pratis to iedvest saviem aktieriem, jo reti kura izrāde tiek spēlēta ar tādu aizrautību un labpatiku. Tajā var atrast trūkumus un nepilnības, bet izrādē pulsē dzīvība, un to var panākt vienīgi tad, ja visiem izrādes dalībniekiem patiesi patīk darbs, ko viņi dara.

(..) «Kazanovas mēteļa» vērtējumā Latvijā domas dalās un dalīsies. Ir tādi, kas tajā atrod par maz nopietnības un dziļdomības. Es nebīstos būt vecmodīgs un atklāti varu pasacīt, ka

A. Eglīša komēdiju uzlūkoju par vienu no izcilākajiem latviešu dramaturģijas darbiem, bet par izrādi patiesi priecājos. Esmu pārliecināts, ka pa reizei vajag ļauties priekam.»

Raidījumu ciklu atbalsta