• Pirmdiena, 2019. gada 18. novembris
  • Vārda diena: Doloresa, Aleksandrs, Brīve
  • Rīgā 0.0°C, - vējš 0m/s, 765mm Hg, 0%
LSM Bērnistaba

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Ārstu attieksme»

Aizliegtais paņēmiens

Paviršība, augstprātība, neiejūtība. Vēža pacienti un viņu tuvinieki atklāj, ka ārstu attieksme nereti sāp vairāk kā pati slimība. Sistēmas vai cilvēcības problēma? 

Komentāri (12)

Lana Vietniece
Paviršība, neieinteresētība visos līnenos.. Ancānam vispār pofig, ka noracis veselīgu cilvēku, jo ko gan lielais dr izdarīs.. Kādam tak ir jāstrādā.. un kāda starpība bik vairāk šādam vai tādam..
Agnese Gutenko
Tas ir apburtais loks un nekas nemainīsies. Gaidīju kaut ko interesantu, bet izskatās, ka Bojāra kungam aiz kadra kāds iečukstēja ausī, kas viņu sagaida, ja nu kas... Situācija Latvijā ir tāda, ka, gadījumā ja tu esi palicis dzīvs, tad vairāk neko nevajag gaidīt. Es to varu salīdzināt tikai ar tām jūtām, kuras izjūt veterāni... nežēlīgu apstākļu aculiecinieki. Dažas epizodes man joprojām izraisa pretīgumu, dažas, atvainojiet, bija tādas... uz robežas.. Kad esi gatava pagrūst malā kādu, kam tāpat nepalīdzēs. Jau 10 gadus atpakaļ es sapratu, ka nonākot LOC tur apstājas laiks, tu, kā cilvēks, ar savām jūtām, savu dzīvi, savām vajadzībām nevienam neesi interesants. Jūsu raidījums ir bezjēdzīgs. Labāk pieaiciniet zinošus cilvēkus apkopot informāciju un publicējiet kādu patiešām jēdzīgu rakstu ar visu statistiku... Nav iespējams skatīties - vieni atrunājas, citiem vienkārši sāp.. un tas, ka tu esi labs, godājams, cienījams, profesionālis savā jomā, ar labu audzināšanu... С волками жить, по волчьи выть.
Māra Ostrovska
Noskatoties raidījumu aizliegtais paņēmiens,man žēl jauko,līdzjūtīgo ķīmijas terapeiti.Evu Vecvagari,esmu viņas paciente,neesmu sastapusi tik atsaucīgu ārstu kā Vecvagare,visu izstāsta,paskaidro mierīgi,iejūtīgi,žēl,ka ir cilvēki kuri nomelno,neviens ārsts nav dievs,viņa arī nē,bet savu darbu dara perfkt,esmu ļoti pateicīga viņai unprofesoram Eglītim,lai vairāk būtu ārsti,cienīsim ārstus,kuri cenšas glābt mūsu dzīvības,protams.šī diagnoze ir kāda ir,domāsim pozitīvas domas un tad arī slimība neuzliesmo,vēlreiz milzīgs paldies Evai Vecvagarei un profesoram J.Eglītim,turaties,neļaujat sevi sagraut.
Inara Plankova
Bojāra k-gs, ar kādām tiesībām jūs savā raidījumā atļaujaties apmelot cilvēkus, kas mums ir glābuši dzīvību un devuši mums iespēju pagarināt mūsu dzīvildzi. Es neesmu viena, es rakstu vairāku Dr. Srebnja un Dr. Vecvagares klientu (jo nu jau mēs esam veselas) vārdā. Mēs visas esam gājušas pa zaļo koridoru, visas ap 2014 - 2018 gadu (kā nu kurai ir nācies dzirdēt šo, ne parāk uzjautrinošo, diagnozi). Mums ir izveidojusies tāda kā savstarpējā atbalsta grupiņa, tādēļ mums bija iespēja, pēc Jūsu raidījuma noskatīšanās, sazināties un visas esam nonākušas pie secinājuma, ka viss, kas tika izteikts raidījumā ir tendenciozi sagatavots, sajaukts vienā biezputrā un, protams, cilvēki, kas nav (paldies Dievam) saskārušies ar šo diagnozi, uztver Jūsu sižetu par kaut ko ārprātīgu, ārā no normām ejošu. Turpretī, tie, kam ir nelaimējies un ir nācies iziet cauri visiem ārstēšanās procesiem un procedūrām, ieskaitot operāciju, ķīmiju un starošanu, uztver visu mierīgi un saprotoši. Personīgi es nevienā brīdī neesmu jutusies kā nabaga pamesta, apsmieta nezinīte, kurai pienākusi pēdējā stunda. Pilnīgi pretēji, no pirmās konsultācijas pie Dr. Srebnija, līdz pat pēdējai stara procedūrai un tagad esot savas ārstējošās ārstes uzraudzībā, man tika vairākārt apliecināts, ka uzklausot ārstus un veicot nepieciešamo ārstēšanās kursu, es būšu pilnīgi vesela. Mums katrai ir savas nianses jeb ārstēšanās procesu ietekme, bet es nevainoju tajā ārstu, jo tās metodes ir tādas, kādas viņas ir un ietekmēt mēs to nevaram. Tādēļ, pieprasām publisku atvainošanos par šo tendenciozo raidījumu, kurā apvainojat izcilus ārstus, ja vēlējāties, lai no darba aiziet profesionāļi, tad tā turpiniet.
IevaM2
Gan raidījuma veidotājiem, gan dalībniekiem vajadzētu saprast vienu - diagnoze vēzis pacientam pirmajā brīdī ir tik graujoša, ka viņš daudz ko uztver absolūti neadekvāti, saprot tā, kā varbūt to vēlas saprast tajā brīdī (lai justos drošāk), vai, gluži otrādi, pārprot, interpretē atbilstoši savam tā brīža emocionālajam stāvoklim un atbilstoši savām zināšanām un izpratnei par vēzi un tā ārstēšanu. Es savai diagnozei biju gatava, jo 20 gadus regulāri veicu izmeklējumus, zināju, ka reiz tie "aizdomīgie" veidojumi droši vien izpaudīsies. Vienalga, saņemot kārtējo mamogrāfijas atbildi, bija šoks. Bet man paveicās - es nokļuvu pie izcila ķirurga - dr. Srebnija, kurš ne tikai veiksmīgi izoperēja to, kas bija operējams, bet spēja arī nomierināt, uzmundrināt un dot pārliecību, ka mēs kopīgi TO uzveiksim. Kopš operācijas pagājuši 3,5 gadi, un esmu bezgala pateicīga dr. Srebnijam par viņa atbalstu, spēka vārdiem un arī humora izjūtu. Un atceros arī LOC nodaļas vecākās māsas teikto - ja pacients savā slimībā nemitīgi meklēs vainīgos un uzskatīs, ka pie visām viņa nelaimēm vainojami ir mediķi (kas kaut ko nav pamanījuši, laikus pateikuši, pamanījuši utt.), diez vai tas vainagosies ar izārstēšanos. Ja pacients ne vien pildīs ārsta norādījumus, bet arī pats meklēs ceļu uz izveseļošanos un ticēs, ka tie vēzi uzveikušo procenti ir tā statistikas daļa, kas viņam jāpaugstina, tad tas arī notiks. Risinājums problēmām - sarunai ar ārstu jābūt vismaz 45 minūtēm (un tas jāatrisina ministrijas līmenī), nevis 10-15 min, pie ārsta pacientam jāierodas jau sagatavotam - ar vismaz 30 uzdodamiem jautājumiem par to, kā notiks ārstēšana. Savukārt ārstiem jāmēģina aizmirst, ka katru dienu viņi tiekas ar 15-20 vai vairāk vēža pacientiem (tā ārstam ir rutīna, ikdiena, kārtējā 4. stadija, aiz kabineta durvīm ir vēl 10 tādi paši... utt.) , bet, ienākot kabinetā kārtējam pacientam, padomāt par to, kā katrs pacients ar savu diagnozi jūtas - ka tā ir visa šī cilvēka līdzšinējā dzīve, kas sagrūst tajās 15 minūtēs, uzzinot diagnozi un saprotot, ka nekas vairs nebūs tā kā agrāk... Galu galā - ja ārstam jāsaskaras ar īpaši emocionāliem pacientiem (vai tuviniekiem, kas, pieļauju, reizēm ir vēl emocionālāki un nesakarīgāki par pašu pacientu), ir jānodrošina īpaši apmācīta psihologa vai psihoterapeita konsultācija/saruna. Vai nav savādi, ka "Spēka avota" rehabilitācijas pasākumiem ir nepieciešama skaļa reklāma, ka vēža pacienti ir uz tiem īpaši jāaicina, toties uz sūdzību rakstīšanu par "rupjiem" ārstiem neviens nav par slinku... No sirds vēlu visiem ārstiem un jo īpaši onkologiem spēku, izturību, pacietību un - neizdegt. Jūs mums, pacientiem, esat vajadzīgi!!! PALDIES jums visiem par to, ko darāt!
Līga Volkova
Man ieteikums visiem Evas Vecvagares atbalstītājiem arī piezvanīt uz Aizliegto paņēmienu(telefons 28802772) un pastāstīt, par to cik viņa ir izcila un iejūtīga ārste. Žurnālisti varētu vienu dienu paēnot dakterīti un tad uztaisīt sižetu.
Gita Morris Vāgenheima
Paviršība, augstprātība, neiejūtība - šajā raidījumā attiecas uz tā viedotājiem! Vēzis nebūt nav vairs tāda diagnoze, par ko savā laikā sačukstējās un slēpa no slimnieka... Neskaitāmas slavenības masu plašsaziņas līdzekļos (īpaši dzeltenajos) pat lepojas ar vēzi un ka spējušas to pārvarēt! Kaut vai Andželīna Džolija - amputēja abas savas krūtis, jo baidījās, ka varētu būt ģenētiski iemantojusi krūts vēzi no savas mātes vai tēva māsas. Un dzīvo tālāk tā, ka lai izput ārā! Nevajag taisīt šos raidījumus pastarās dienas noskaņā. Par ārstu attieksmi es varētu sniegt neskaitāmas intervijas kopš esmu sasniegusi vecumu, kad ārsti saka - kundzīt, par ko sūdzaties? - jūsu gados jāpriecājas, ka elpojat un sperat soļus saviem spēkiem! Nu un? Vai tāpēc man, kā Gēte teiktu, tuksnešos bēgt un dzīvību nīst?
Andis Alksniņš
" Kaut vai Andželīna Džolija - amputēja abas savas krūtis, jo baidījās, ka varētu būt ģenētiski iemantojusi krūts vēzi no savas mātes vai tēva māsas."

Tā muļķe uzgūlās uz skalpeļa, jo tikai BAIDĪJĀS, ka viņai IESPĒJAMS varētu būt NĀKOTNĒ audzējs. Un tas ir eksemplārs ko Jūs te liekiet citiem kā piemēru??? Muļķību nevar izārstēt ar tableti! Dēļ tās Džollijas daudzas sievietes pasaulē sāka veikt to pašu operāciju, lai tikai NĀKOTNĒ nebūtu vēža. Tur ir jābūt pilnīgi tērētam, lai ko tādu darītu vesels cilvēks. Tagad visas kā viena sačakarēja savu veselību uz mūžu. Pat nebūs jāgaida vēzis.
Gita Morris Vāgenheima
Vai Latvijai vajadzētu salīdzināties ar Zviedriju - zemi, kura nemitīgi figurē tā dēvēto pasaules Laimes Zemju saraksta pirmajā piecniekā? Ja latvju dakterīte stāstīja, ka Zviedrijā uz vienu vēža slimnieku ir pieci ārsti vai kaut kā tā (es drusku pārspīlēju, protams), tad varbūt raidījuma veidotājiem derēja painteresēties par vēža slimnieku statistiku konkrēti, un ārstu un iedzīvotāju proporciju vispār Zviedrijā? Varbūt izrādītos, ka Laimes Zemē cilvēki tik traki neslimo kā Latvijā? Otrkārt. Šobrīd LV esot 77 tūkstoši vēžinieku, bet pēc gadiem 15 - 20 būšot vēl vairāk - 100 tūkstoši. Es atvainojos - vai nevajadzētu būt gluži pretēji - ar gadiem, progresējot veselības aprūpes sistēmai, vēžu slimnieku skaitam nevajadzētu tā kā samazināties nevis pieaugt??? Un treškārt: raidījuma redaktoriem vajadzētu uzmanīgāk ieklausīties, ko saka intervējamie, jo tas stāsts par "izgriezto kuņģi" nu, piedodiet, bija galīgi neticams.
Zanda Zariņa
Tātad, vienīgais valsts izredzētais onkoloģijas rezidents - veiksminieks 5 gadus saņem kaut kādu algu, lai izdzīvotu, bet nemaksā par rezidentūru, turpretī pārējie nelaimīgie, kuri izvēlas onkoloģiju par maksu, paliek valstij parādā 15 vai 25000 par mācībām. Ja piepluso jau pabeigtās pamatstudijas 6 gadus, katru gadu pa 3000=18000, tad minimālais parāds bankai kopā sastāda 33000 vai 43000 eiro pēc pilna onkoloģijas mācību kursa beigšanas....? Kā lai te neizbrauc no valsts? Droši vien, ka rūgtums labi sakrājies. Un onkoloģija jau nu nav nozare, kurā ārsts saņems daudz pateicību. Ziedus saņem ginekologi; smaidus un bērnu zīmējumus pediatri. Kādēļ, lai kāds gribētu kļūt par onkologu?
Vai nu tie mūsu 100 varas vīri nedraudzējas ar galvu, ja nesakārto šo jomu, vai vienkārši nezina, kas notiek tam medicīnas kokam pie saknēm.
Neatbalstu neiecietīgu attieksmi pret pacientiem, bet valsts attieksmei arī ir liela loma.
kozhljene
Rezidentūrā gads maksā 3000eur LU vai 5000eur RSU. Onkologs ķīmijterapeits mācās 5 gadus. Ja iestājas par maksu, tad 160 h/mēn ir bez atalgojuma. Ja grib nopelnīt, par ko dzīvot, ārsti strādā vēl vienu maiņu. Izdegšana garantēta. Ja valsts/tauta neparūpējas par ārstiem, ārsti nevarēs parūpēties par pacientiem.
Paldies valdībai par debilu pārvaldību, līdzekļu izšķiešanu nevajadzīgām lietām un korumpētību.
Sižets ar emocionālu ievirzi, ka ārsti atkal vainīgi. LTV1 diezgan neraksturīgi.
Zanda Zariņa
Interesants sižets, zinot ka paredzēta viena vai divas valsts apmaksātas vietas rezidentūrā onkoloģijā 2019.gadā. Laikam jau mums onkologus nevajag. Nav brīnums, ka jaunie ārsti pēc mācību beigšanas izbrauc no valsts. Jeb jūs viņus piespiedīsiet par savu naudu turpināt mācības rezidentūrā? Varbūt nosauciet summas kuras par to jāmaksā. Šie cipari šķiet astronomiski, īpaši studentam, kuram jau tāpat jāmaksā par dzīvokli un jāparedz kaut kādi līdzekļi ikdienas dzīvei.

Pievienot komentāru

Pievienot atbildi

Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai Twitter profilu!

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Vēzis un pateicības» 3

Aizliegtais paņēmiens
Anotācija

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Vēzis un pateicības»

Aizliegtais paņēmiens

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Vēzis un ģenētika» 2

Aizliegtais paņēmiens
Anotācija

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Vēzis un ģenētika» 1

Aizliegtais paņēmiens
Anotācija

Aizliegtais paņēmiens. Operācija: «Ārstu attieksme» 5

Aizliegtais paņēmiens