Jau ilgus gadus prozaiķe savu dzīvi dala starp Rīgu un Sēliju – pārziemo galvaspilsētā, bet vasaras pavada Staburagā, nelielā namiņā Daugavas krastā, tikai 14 metrus no dzelmē nogremdētās klints. Māju abi ar dzīvesbiedru Vladimiru Kaijaku noskatījuši 1976. gadā, lai būtu ūdeņu tuvumā un varētu izbraukt ar laivu zivju zvejā.

Dzimusi 13. oktobrī, Māra jūtas piederīga gan gaisīgajai Svaru zīmei, gan rēnajam rudens laikam. Lai gan Māras māsa ir dzejniece Lija Brīdaka, jaunībā rakstīt Mārai nav bijis ne prātā. Ieguvusi juristes izglītību, bet strādājusi Latvijas Radio kā žurnāliste – daudzi vēl tagad atminas viņas padomu raidījumus ar pseidonīmu Astra Priede. Viņai paticis domāt un izgudrot visādus sižetus, ko piedāvājusi savam vīram, tobrīd jau pazīstamam rakstniekam V. Kaijakam, bet viņš tos nepieņēmis, mudinot rakstīt pašai. Galu galā Māra tā arī izdarījusi, un viņas pirmais stāsts ar nosaukumu “Grēksūdze” nodrukāts laikrakstā “Literatūra un Māksla”. Kaijaks esot vainojams arī Svīres pseidonīma izvēlē.

Māras kontā ir vairāk nekā trīsdesmit darbi: stāsti, romāni un lugas, kā arī kinoscenāriji, piemēram, ne vien slavenajai J. Streiča filmai par Mirtantes auto, bet arī Pētera Krilova veidotajai divu sēriju filmai par kolhozu dzīvi “Durvis, kas tev atvērtas”. 

Svīres un Kaijaka mūža kopdarbs neapšaubāmi ir “Likteņa līdumnieki”, Vladimira sarakstītais romāns trīs daļās, pēc kura Māra veidojusi scenāriju. To režisore Virdžīnija Lejiņa iemūžināja tāda paša nosaukuma televīzijas seriāla “Likteņa līdumnieki” 56 sērijās. Sevišķi tuvi M. Svīrei joprojām ir Ligitas Dēvicas un Egila Melbārža radītie tēli.

Pēc Vladimira aiziešanas mūžībā pirms astoņiem gadiem Māra Svīre pabeigusi viņa pēdējo romānu “Vēstule”, turpina vasarās dzīvot Daugavas krastā, rakstīt un rūpēties par krāšņo peoniju dobēm. Svīre ir arī bagāta vecmāmiņa, viņai ir ne vien divas mazmeitas un mazdēls, bet arī pieci mazmazbērni. Ar jubilāri viņas 85. jubilejai par godu, kā allaž, sarunāsies Andrejs Volmārs.