• Sestdiena, 2019. gada 24. augusts
  • Vārda diena: Boļeslavs, Bērtulis
  • Rīgā +17.8°C, DR vējš 3.1m/s, 767mm Hg, 69%
LSM Bērnistaba

JRT «Revidents» – mākslas brīnums un pasaules līmeņa šedevrs

Teātris.zip

Sestdien, 22.novembrī, pulksten 21.35, raidījumu ciklā “Teātris.zip” LTV1 demonstrēs Jaunā Rīgas teātra (JRT) iestudējuma “Revidents” pēdējo izrādi.

Pirms izrādes, pulksten 21.25 – tikšanās ar izrādes veidotājiem un ieskats aizkulisēs, taču vēl pirms teātrim veltītā sestdienas vakara – ieskats kritiķu domās par šo nozīmīgo Gogoļa lugas iestudējumu.

„Ejot uz izrādi — notikumu, jābūt gataviem daudz un gardi smieties, ik pa brīdim tapt pārsteigtiem, kā arī ilgi sēdēt,” brīdina Ieva Zole, nosaucot izrādi par režisora A.Hermaņa augsto dziesmu (Diena, Kritiķa acs, 22.02.2002.), bet Silvijai Radzobei teju četras stundas ilgā izrāde šķitusi pat par īsu.

Izrāde ilgst gandrīz četras stundas, taču garlaicīgi nav ne mirkli. Tieši otrādi – kad notikumi tuvojas finālam, pārņem žēlums, ka beigsies fantāzijas dzīres, kādās es Latvijas teātrī diez vai vispār kādreiz esmu bijusi uzlūgta,” atzīstas teātra eksperte.

Aktieru spēle citkārt bargajai kritiķei sagādājusi kolosālu baudu. „Tik ļoti pievelk ne tikai asprātība, bet arī intonācija, ar kādu tiek uzrādītas arhetipiskās, visos laikos cilvēku sabiedrībai raksturīgās slēptās, par grēcīgām atzītās tieksmes – godkāre, slavaskāre, vēlēšanās izcelties, bailes no atbildības, apjukums, sastopoties ar svešo,” raksta Radzobe. (S.Radzobe. Fantāzijas dzīres. Neatkarīgā Rīta Avīze, 18.02.2002.)

No slavinošiem vārdiem nevairās arī Māra Svīre.

„Šis izrādījies tas retais un visai Latvijas aktiermākslai laimīgais gadījums, kad kopīgā darba rezultāts ir ģeniāls. Un nevajadzētu latviskā pieticībā vairīties to skaļi atzīt,” raksta Svīre. (M. Svīre. Kā viss tas gadījās? Lauku Avīze, 23.02.2002.)

Arī teātra kritiķe Anda Burtniece pieliek savu artavu slavēšanā. Viņai izrāde šķitusi pat „šokējoši pārsteidzoša”.

Mākslinieciski spilgta, pārliecinoša. Jēgpilna. Atklājas vairākos līmeņos – vēsturiskajā, sadzīviski groteskajā, ētiski filozofiskajā, vispārcilvēciskajā. Asredzīga, ideju bagāta, līdz asarām smieklīga, reizēm bērnišķīgi naiva un vienlaikus sāpīgi dramatiska. To visu ceļ priekšā dzīvi un cilvēkus iepazinis režisors. Meistars. Talantīgi un gudri aktieri. Izredzēta māksliniece,” vērtē Burtniece. (Diena, Latvijas teātru Ābolu ķocis, 22.02.2002.)

Savukārt Lilija Dzene „Hermaņa režijai un dažu aktieru (G.Zariņa, G.Āboliņš) sniegumam jau šodien” (2002.gadā - red.) pareģo „hrestomātisku mūžību teātra vēsturē, kur viņu sveicina teātra hiperbolas metrs Vsevolods Meierholds.” (Diena, Latvijas teātru Ābolu ķocis, 22.02.2002.)

Teātra eksperte Undīne Adamaite ir piezemētāka, tomēr arī viņa pēc visai vēsā konstatējuma, ka „māksla rada prieku”, iejutusies izrādē tik ļoti, ka viss šķitis „neprātīgi asprātīgi” (Diena, Latvijas teātru Ābolu ķocis, 22.02.2002.), bet pats „“Revidents” – patiesi svētki tiem, kas principiāli iestājas par verbālās informācijas otršķirīgumu teātra mākslā”. (U.Adamaite. Nelabums un Lieldienas. Māksla Plus, 2002, Nr.2)

Toties Maija Svarinska atzīstas, ka gluži vai ģībusi no smiekliem un pasludina, ka Hermanis ir sasniedzis augstāko Gogoļa interpretācijas pakāpi par tām, kuras nācies piedzīvot kritiķei.

„Esmu redzējusi daudzus "Revidenta" iestudējumus, gan interesantus, gan ne visai, taču tos visus, kā tagad saprotu, ir vienojusi kopīga iezīme — tās ir bijušas lugas interpretācijas. Alvis Hermanis ir sasniedzis augstāko,” atzīst Svarinska, taču liedzas savu rakstu nosaukt par recenziju, pieticīgi to apzīmējot ar vārdu „atsauksme”, kas tapusi „tāpat vien, aiz prieka”. (M. Svarinska. Mans Alvja Hermaņa „Revidents”. Teātra Vēstnesis.)

Gunnars Treimanis, noskatījies izrādi, atklāj, ka Alvis Hermanis izceļas uz citu režisoru fona.

„Alvim Hermanim ir laba īpašība, proti, pat slidenu ieceri viņš māk attīstīt līdz perfektam līmenim. Viņā nav arī tās saraustīti haotiskās nenoteiktības, kāda piemīt daudziem latviešu režisoriem,” raksta teātra vēsturnieks un kritiķis (G. Treimanis. Revidents 70.gadu ēdnīcā. Jaunā Avīze, 22.-28.02.2002).

Toties Henrieta Verhoustinska vēlas „banāli salīdzināt JRT „Revidentu” ar labu vīnu, kuram bez neapstrīdamajām kvalitātēm baudīšanas brīdī (šķīstījošie smiekli, liegas skumjas) ir arī pēcgarša, kad prātā ataust ar izrādes epizodēm saistītas atziņas, atceries smalkos knifus, parodijas un pašparodijas elementus u.tml.” (Diena, Latvijas teātru Ābolu ķocis), bet punktus uz „i” saliek Normunds Naumanis, vispirms par 100% pievienojoties „cienījamai teātra un kino kritikas "veterānei" Maijai Augstkalnai, kura pēc „Revidenta” pārpildītās pirmizrādes savā allaž dobji skaņajā balsī konstatēja: maz manā mūžā Latvijā bijušas izrādes, kuras tūlīt gribas skatīties otru reizi, bet šī nu ir viena no tām,” bet pēc tam atklājot savas kārtis.

(..)manuprāt, JRT tapis jēgas biezs un smieklpilns mākslas šedevrs, uz kuru pilnā mērā attiecināmi klasiķa gudrie vārdi “un smejoties viņi laimīgi šķirās no savas pagātnes”. Turklāt, šķiet šis teātra mākslas notikums būs gan tautas mīļots hits, gan viela ļoti nopietnām pārdomām par teātra kā mākslinieciska teksta attīstības perspektīvām XXI gadsimtā – un ne tikai Latvijas, bet arī Eiropas un pasaules kontekstā. Jo šī beidzot ir pirmā izrāde mūsu zemē, par kuru var teikt – pasaules līmeņa māksla,” raksta Naumanis. (N. Naumanis. Sentimentā apslīkuši bubļiki... Diena, 16.02.2002.

 

Un arī Latvijas teātru Ābolu ķocī Naumanis turpina slavēt Hermaņa, aktieru ansambļa un mākslinieces Kristīnes Jurjānes paveikto brīnumu, uz četrām stundām pustūkstoša cilvēku priekšā apstādinot laiku! Un spēju

pārraidīt Gogoli raksturojošo iracionālo mākslas kā brīnuma sajūtu”.

Gunas Zeltiņas atskatā uz neseno pagātni mūsu teātra vēsturē paliks ierakstīts, ka „A. Hermanis bija radījis formā un saturā neparasti teatrāli blīvu un tajā pašā laikā atraktīvu, vieglu izrādes struktūru, kur elpoja, dzīvoja un kustējās katrs šīs struktūras elements un detaļa. Līdzās centrālajam aktieru zvaigznājam – G. Zariņai, G. Āboliņam, B. Brokai, A.Keišam un V. Daudziņam ar spilgtumu un precīzo trāpījumu izrādes stilistikā izcēlās arī mazās lomiņas ar minimālu tekstu vai vispār bez teksta, kā S. Kļaviņas Pavāriene, kuras eksaltētajā kāzu apsveikumā jaucās aizkustinājuma un skaudības asaras, vai R. Razumas varone baltajā virtuves halātā un mohēras cepurītē, kuras rosīgā līdzdalība visās norisēs bija izteiksmīgāka par vārdiem."

„Revidenta” piedalīšanās gandrīz visos prestižākajos teātra festivālos Austrumeiropā un viesizrādēs Francijā, Vācijā, Itālijā un Kanādā bruģēja A. Hermaņa un Jaunā Rīgas teātra ceļu uz atzinību starptautiskā mērogā. Kā viens no augstākajiem punktiem šajā ceļā bija Zalcburgas teātra festivāls, kur izrāde tika dēvēta par teātra sensāciju un ieguva balvu „Young Directors Project”, Alvim Hermanim personiski iegūstot kā balvu arī slavenā režisora Maksa Reinharda zelta pildspalvu (2003)." (Guna Zeltiņa. Jaunais Rīgas teātris. Grāmatā "Latvijas teātris. 20.gs. 90. gadi un gadsimtu mija". R.: Zinātne, 2007., 257. lpp.).

Projektā "Teātris.zip" iekļauto izrāžu pārraidi atbalsta Borisa un Ināras Teterevu fonds.

Komentāri (3)

Latvijas Televīzija
Izrādes ierakstu līdz 29.novembrim varēs noskatīties šeit: http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/22.11.2014-teatri s.zip-iesaka-gogolja-revidents-jaunaja-riigas- teatrii.id39369
Kozlá Marika Anna
Vai varēs skatīties translējumu arī atkārtojumā?
Erika Jane
Un arī te visi, ieskaitot profesionālus kritiķus, īpaši uzsver izrādes smieklīgo apektu.
Zālē tas pats, publka smejas pie katras, pat vismazākās izdevības.
Arī tad, kad patiesībā būtu jāraud.
Manuprāt, tā patiesībā ir ļoti skumja izrāde. Ir žēl to cilvēlu un ir bēdīgi noraudzīties viņu sīkajā rosībā, mazajās kaislībās un ūdensglāzes vētrās... . Nelaimīgi ļaudis.
Bet laba izrāde.
Ne izcila, kā "Oblomovs", bet tiešām laba.

Pievienot komentāru

Pievienot atbildi

Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai Twitter profilu!