Filmēšanas dienā jūra Liepājā trakoja, baltie putu gali sitās pret akmens molu, bet cilvēks — eleganti tērpts melnā, stāvēja  gandrīz nekustoties, kā pie dievnama  lielā altāra. Vai viņš lūdzās? Ko viņš  tajā rītā  lūdza visaugstākajam? Šīs emocijas nestāsta, lai kā arī filmētāji vēlētos... Tās jāmeklē klusi, ar operatora redzīgo aci un portretētāju kluso vērojumu. Katoļu priesteris Andris Vasiļevskis  ir jāglezno arī televīzijas telpā un gleznotājam  nebūs jāmeklē tikai melnbaltie toņi, jo viņā ir viss krāsu un dzīves trakums.

Nokalpojis astoņus gadus Alsungā, suitu dižļaužu pieņemts līdz matu galiņiem! Savējais. Ciemošanās reizē atkal pie savas bijušās draudzes, ar košu suitu lakatu ap kaklu. Varbūt pats uzaudis, jo pirms priestera dzīves ceļa, bijis tekstilmākslinieks un stellēs iekāpt arī tagad ir liela velēšanās. Suitenes ir klāt arī dievkalpojumā un starp liturģiskajiem vārdiem  ieauž arī tautas dziesmu melodijas.

Priesteris Andris Vasiļevskis kolekcionē katoļu liturģiskos tērpus, atver lādi un pretī smalks rokdarbs, kuru svētbrīžos nēsājis kāds 18. gadsimta garīdznieks.

Pagātnes mantojums Andrim svarīgs, jo tie ir cilvēkstāsti, kuri jāpārmanto. Tāpēc Liepājas  Svētā Jāzepa Romas katoļu katedrāles reiz tukšajās telpās būs muzejs, kas stāstīs par dievnamu un cilvēkiem, kas te daudziem devuši garīgo spēku.

Katra vieta, kurai viņš pieskaras ar savu mākslinieka fantāziju, baznīcā iegūst skaistuma un sakoptību. Katoļu priesteris Andris Vasiļevskis dzīvo ar stilu un prot pateikt dievkalpojumā vārdus, kuri ir tieši, patiesi un dvēseli mierinoši. Viņu pirms Ziemassvētkiem satika žurnāliste Ilze Strenga, režisore Zita Kaminska un operators Andris Priedītis.