Literatūre 2. 2. sērija. Māra Zālīte un Ernests Birznieks-Upītis

Lidojošu ezeru var noraut zemē, nosaucot to vārdā. Māra Zālīte ar vārdiem prot operēt kā ar lāzeru un uzbūvēt virs tautas milzu kupolu, kurā strāvo atmodas enerģija. Kad sēžot pie rakstāmgalda, rakstniecei uzmācoties šaubas, Māra Zālīte atceroties Dziesmu svētku koncerta beigu dziesmu par mūžīgo piena ceļu. Bet Martu Selecku viņa vedīs uz vietām, kurās var redzēt, kā pārlūzis laiks. 
Rakstnieks Ernests Birznieks-Upītis ( 1871 - 1960 ) reiz dzīvojis Tukuma novadā – turpat netālu no  Māras Zālītes mājām.  «Kurš tad cits novadnieku cels, ja ne novadnieks?» Arī viņš ir savulaik ir nesis gaismu latviešiem – atbalstot literātus ar cara naftas laukos nopelnīto, Ernests Birznieks-Upītis vienpersoniski devis vislielāko latviešu literatūras attīstības materiālo grūdienu. Bet Gustavs Terzens savā lasīšanas tūrē secina, ka «Pelēkā akmens stāstu» otrs nosaukums varētu būt «Vīrietim neveicas».