Par tikšanos ar draugiem pienākas naudas sods, vairāk par diviem cilvēkiem jau uzskatāms par aizliegtu pulcēšanos, policija soda cilvēkus, kuri vienkārši sēž uz soliņa autobusā pieturā un īpašos reidos aicina cilvēkus netuvoties cits citam tuvāk par diviem metriem, kā arī kontrolē, lai iedzīvotāji, kam noteikta karantīna, nepamestu mājas. Personas veselības stāvoklis un diagnozes vairs nav personiska darīšana. Dažādi dienesti aizvien nopietnāk apsver iespēju izsekot cilvēku pārvietošanos caur mobilo telefonu. Vairs nav iespējami ceļojumi ārpus valsts, un robežu šķērsošana, pat lai atgrieztos mājās, ir mokoši sarežģīta. Vēl pirms pusotra mēneša mēs domātu, ka tas viss ir kādas futūristiskas antiutopijas fragments, bet šodien mēs sakām – pie mums vēl viss ir labi, mūs joprojām sargā datu aizsardzības likums, mūsu rīcības joprojām visbiežāk atkarīgas no mūsu brīvas gribas. 

Dažādi personīgās brīvības, socializēšanās un vienlaikus privātuma ierobežojumi cilvēku drošības un solidaritātes vārdā īsā laikā kļuvuši par normu visur pasaulē, arī Eiropā – demokrātijas un brīvības citadelē. Vai tas ir bīstami, arī ārkārtas stāvoklim beidzoties? Ko tas nozīmē sabiedrībai?

Diskusiju vada kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska. Diskusijā gan klātienē, gan attālināti piedalās sociālantropologs Andris Šuvajevs,  Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, publiciste Lolita Tomsone, Valsts prezidenta padomniece informatīvās telpas un digitālās politikas jautājumos Ieva Ilvesa, Rīgas Stradiņa universitātes profesore, infektoloģe Ludmila Vīksna.