1986. gada 26. aprīlī notikusī kodolkatastrofa Černobiļas AES ir lielākā kodolavārija pasaules vēsturē. Radioaktīvie izmeši ar vēju un nokrišņiem piesārņoja lielāko daļu Eiropas, dažādā veidā no katastrofas cieta simtiem tūkstošu cilvēku, būdami spiesti pamest mājas, iegūstot nāvējošas saslimšanas vai piedaloties katastrofas seku likvidācijas darbos.

Uzsprāgušais reaktors turpināja degt līdz 10. maijam. Lai to nodzēstu, helikopteri pār to izgāza 3000 – 5000 tonnu smilšu, mālu, svina un bora. Avārijas seku likvidēšanai tika mobilizēti PSRS armijas rezervisti, kam bija jāsavāc bīstamākie atkritumi reaktora iekšienē un jāpiedalās sarkofāga celtniecībā. Glābšanas darbos bija iesaistīti arī aptuveni 6000 cilvēku no Latvijas. Sarkofāgs, kas tika pabeigts 1986. gada decembrī, ir betona struktūra, kas sedz ceturto reaktoru, neļaujot no tā izkļūt radioaktīvām vielām. Tomēr tas celts steigā kā pagaidu risinājums un laika gaitā sācis plaisāt. 

29 gadus pēc Černobiļas AES avārijas tuvējām apkārtne joprojām ir pamesta.  Cik droši šobrīd atrasties Černobiļas aizlieguma zonā? Tiešas radiācijas draudi vairs netiek novēroti – uz Černobiļu dodas pat tūristu autobusi un vietējie to, rūgti jokojot, sauc nevis par "eko", bet gan "atomtūrismu". Černobiļas ciematā pat tirgo suvenīrus ar avārijas piemiņas zīmēm. 

Vai Černobiļas avārijas sekas vispār ir iespējams likvidēt? Patlaban galvenais veicamais darbs Černobiļā – uzbūvēt milzīgu sarkofāgu, kas nosegtu savulaik uzsprāgušo reaktoru un jau plaisāt sākušo pagaidu betona sarkofāgu. Tas nepieciešams, lai novērstu radiācijas draudus uz vismaz 100 turpmākajiem gadiem. Lai gan modernais sarkofāgs pēc izskata atgādina milzīgu angāru, patiesībā tā ir lielākā pārvietojamā celtne pasaulē. Tā ir Rīgas Vanšu tilta pilonu augstumā un tajā būtu iespējams paslēpt gandrīz visu Parīzes Dievmātes katedrāli. Latvijas Televīzijas raidījums "Aculiecinieks" seko līdzi pēdējiem būves celtniecības darbiem.