Dzejniece Inese Zandere. Inese Zandere visplašākajai auditorijai pazīstama kā bērnu literatūras aizgādne – savulaik aizgājusi no redaktores darba intelektuālajā žurnālā “Rīgas Laiks”, lai savu dzīvi lielā mērā veltītu bērnu literatūras attīstībai, kā viņa varētu teikt – tās celšanai līdz labas gaumes robežām. Literārā gaume, stila un žanra izjūta Inesei patiešām ir spoža. Viņas domāšana ir emocionāli dziļa, racionāli skaidra un dzejas formātā uzasināta ļoti asprātīga un oriģināla. Savulaik viņa retoriski pavaicājusi: vai ir jautājumi, kurus nedrīkst uzdot? – pati atbildot: nē, svarīgākais ir, kā to izdarīt! Zandere zina, kā. Viņai arī pieder pārliecība, ka robežas starp bērnu un pieaugušo literatūru nepastāv, drīzāk gan – robeža starp labu un sliktu rakstīto vārdu. Grāmatu autore un dzejniece, izdevniecības “Liels un mazs” izveidotāja un galvenā redaktore Inese Zandere joprojām ir radošā spēka pilnbriedā. Viņa ir arī filozofe, rakstniece, operu libretu un dažādu scenāriju autore, kā arī literatūras balvu, tai skaitā Imanta Ziedoņa balvas “Dzīve literatūrā – “Bize””, laureāte. “Es gribu dzīvot otrādi, ar kājām mākoņos!” Zandere joprojām ir jauneklīgi provocējoša: “Liels ir tikpat svarīgs kā mazs” un “Domāt ir tikpat svarīgi kā smieties!” Taču, šķiet, pats galvenais, kas raksturo Inesi Zanderi, ir dziļais humānisms un iekšējā mīlestība, jo viņa – līdzīgi kā literatūras žanrus – nešķiro arī cilvēkus: “Lielais mazo nebaida, lielais mazam draugs, lielais mazo pagaida, mazo sev līdz sauc (..) Mazais lielam pasmaida, mazais lielam draugs, mazais lielā nebaidās, jo viņš pats liels augs...” (dzejolis “Liels un mazs”). Tieši šīs kvalitātes dēļ draugi literārajās un intelektuālajās aprindās dzejnieci dēvē par māti – ne tikai saviem diviem, nu jau pieaugušajiem bērniem, bet daudzām idejām, projektiem, stratēģijām. “Šķiet, viņa zina visu, un šī sajūta ir mājīga un nomierinoša,” savulaik, sveicot Inesi 50. dzimšanas dienā, izteicies “Rīgas Laika” galvenais redaktors Uldis Tīrons. Inese Zandere dzimusi Dobelē: “Nāku no dabas, koki, meži, pļavas un upe – tā esmu es. Un no kormūzikas,” dzejniece raksturo savu dziļo dabas un mūzikas sinerģijas izjūtu. Viņas vectētiņš Nikolajs Vidulejs, ar ko Inesei diemžēl neizdevās sastapties dzīvē, bija komponists, kordiriģents, aktīvs kultūras darbinieks, Ineses mamma – dziedāšanas skolotāja, māsa – pianiste, tāpēc Inesei ļoti organiski veidojas sadarbība ar Māri Sirmo, Ēriku Ešenvaldu, Sigvardu Kļavu un daudziem citiem izciliem mūziķiem: “Dzeju var iemācīties rakstīt, daudz lasot un arī dziedot, jo dzeja ir ritms,” kādreiz bērnus motivējusi dzejniece. Zandere joprojām ir ļoti noslogota dažādos projektos, viņai nekad nav laika: “Septembrī es strādāju rakstnieku mājā Ventspilī, jo man ir jāpabeidz 22 grāmatas,” par savu milzīgo darba slodzi, ironizējot nedaudz pārspīlē dzejniece. Ar Inesi nekad nav garlaicīgi, tāpēc tikšanos ar viņu nedrīkst laist garām. Šo iespēju – gan diezgan palielu laika nogriezni pēc Zanderes dzimšanas dienas – izmanto arī raidījums “Daudz laimes, jubilār!”, kura filmēšana, pēc dzejnieces vēlmes, notiek mūsu Gaismas pilī – Nacionālajā bibliotēkā, kas Zanderei ir ļoti svarīga celtne. Kāpēc? – par to un daudz ko citu raidījumā sarunā ar Andreju Volmāru.