Auziņu dresē sporta zālē!

Veidojot iepriekšējo sižetu par sportošanu un svara zaudēšanu, sapratu – pietiks gudri mācīt citus – sportot jāsāk pašam. Tā, nu, svara zaudēšanas vingrinājumus izmēģināju uz savas ādas. Atklāti sakot - viegli nebija.

Veidojot iepriekšējo sižetu par sportošanu un svara zaudēšanu, sapratu – pietiks gudri mācīt citus – sportot jāsāk pašam. Tā, nu, svara zaudēšanas vingrinājumus izmēģināju uz savas ādas. Atklāti sakot - viegli nebija. Sāku ar nelielu izstaipīšanos, tad 20 minūšu skrējiens uz trenažiera, pēc tam atkal staipīšanās un tad nāca jautrākais. Dažādi vispāratīstošie vingrinājumi, skatoties no malas, šķita, ka nekas grūts, bet atkārtojot vingrinājumus vairākas reizes sāku just, ka mani netrenētie muskuļi pakļauti diezgan nopietnai slodzei. Pēc vingrinājumiem, kas bija paredzēti muskulatūras nostiprināšanai – ar treneri Aļonu sākām strādāt pie plecu joslas muskuļiem. Dažādi vingrinājumi ar nelieliem svariem, izrādās, ka svarīgākais smagumu ne tikai pacelt, bet arī pareizi nolaist, lai muskuļi strādātu pilnā amplitūdā. Katrā vingrinājumā trīs piegājieni – sākām ar lielāku svaru – 20 reižu, tad nedaudz vieglāks – 30 reižu. Noslēdzošajā piegājienā ar vieglu svaru jāizdara tik mēģinājumi, cik vari. Tālāk ķērāmies pie kāju darbināšanas, dziļi pietupieni, ko Aļona sauca par šķērīti. Tie jāveic pareizā stājā – taisna mugura, plats solis uz priekšu un pietupjoties ķermeņa svars jātur taisni. Vēl daži vingrinājumi rokām, vēdera presei, gurniem un atkal mugurai (tā esot vissvarīgākā).

Pēc treniņa domas galvā dažādas – jūti, ka muskuļi darbojušies un nedaudz trīc kājas un rokas. Netrenētam cilvēkam tas esot normāli. Bet bija arī tāda patīkama sajūta, laikam jau endorfīns (hormons, kas rada laimes sajūtu) bija paspējis izdalīties.

Gaidot nākamo dienu ar nelielām bailēm par muskuļu sāpēm, devos uz Ziedoņdārzu, tur bija sarunāts satikties ar aizrautīgu skrējēju Ģirtu. Vēlējos izmēģināt paskriet brīvā dabā, jo tas tomēr ir citādāk un patīkamāk nekā svīst iekštelpās. Vieglā riksītī veicām pāris kilometru un ziniet – apvienojumā ar svaru zāles apmeklējumu, skriešnana bija ļoti jauka. Pat nelielajos mīnusos ne brīdi nejutu diskomfortu vai aukstumu. Ģirts saka, ka skrējis par -19 grādos, esot bijis interesanti, bet pienācīgs apģērbs ļaujot skrējienu izbaudīt pat tik nopietnā salā – vienīgi jāsargājot seja, to gan varot viegli apsaldēt. Pēc skrējiena pastaipījāmies, parunājāmies un es uzzināju pāris labas lietas sevis motivēšanai. Ar nepacietību gaidu nākamās divas dienas. Noteikti jutīšu krietnas muskuļu sāpes, bet par to pagaidām nedomāju – kā mūsu LTV7 basketbola komentētājs Edgars Buļs propogandē – Basketbols ir foršs! Es teiktu nedaudz citādāk – sportot ir forši!