"Teātris.zip" īpašā izlase: Dailes teātra izrāde "Rītausmas dāma" (1988)

Latvijas Televīzijas raidījumu cikla "Teātris.zip" īpašajā izlasē piedāvājam noskatīties Dailes teātra izrādes "Rītausmas dāma" 1994. gada ierakstu.

Alehandro Kasonas lugas «Rītausmas dāma» iestudējums Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja 1988. gada 21. jūnijā, īsi pirms Jāņiem, un izrādei bija visai garš mūžs - tā tika spēlēta līdz pat 1994. gadam.

1989. gadā izrādi ierakstīja Latvijas Radio. Ierakstu četrās daļās iespējams klausīties Latvijas Radio «Radioteātrī».

Iestudējums tapa laikā, kad aizvien spēcīgāk vēdīja Atmodas vēsmas. 1988. gads zīmīgs ar to, ka šajā gadā tapa Tautas fronte, Latvijas Televīzijas raidījumā «Labvakar» runāja par agrāk aizliegtām tēmām, padomju vara oficiāli atļāva svinēt Līgo svētkus un pieminēt 1949. gada 25. maija deportācijas, pirmo reizi pēckara Latvijā tika atskaņota Lūcijas Garūtas kantāte «Dievs, Tava zeme deg», notika pirmais kino forums «Arsenāls»,  LPSR Augstākā padome pieņēma virkni vēsturisku lēmumu un 18. novembrī pirmo reizi kopš 1939. gada pie Brīvības pieminekļa tika svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas diena. 

Tomēr teātra mākslai tas nebija vienkāršs laiks, jo robeža starp atļauto un joprojām aizliegto kļuva aizvien nenosakāmāka. Kā norāda teātra kritiķe Anda Burtniece, teātris šajā laikā «atrada patvērumu» drošākajā no patvērumiem, proti, klasikā:

«Droši vien ikvienu teātrī patlaban nodarbina doma, ka strādāt jaunajos apstākļos, kā atveidot un traktēt jauno demokrātisko situāciju; ko nozīmē jēdziens atklātība un kā to paust no skatuves; visbeidzot, kur ņemt jaunas lugas, kuras visspilgtāk raksturotu jaunā laika zīmes un parādītu, kas notiek ar cilvēku un kā tas viss iespaido viņu. Publicistika un dokumenti ik dienas sniedz par to priekšstatu. Bet vispārināts māksliniecisks un sociālfilozofisks parādību un norišu vērtējums un analīze pa spēkam tikai mākslas darbam. Tam vēl ir pietrūcis laika. Apjēga nāk lēnāk nekā paši notikumi.

Mainās arī vērtību orientācija. Tāpēc teātris tiecas pēc darbiem ar stabilām, laika gaitā pārbaudītām filozofiskām un sociālētiskām vērtībām.

Tās sniedz klasika un tāda dramaturģija, kas nav tikusi pakļauta ātri mainīgai konjunktūrai vai modes prasībām.» (Anda Burtniece. Cilvēka esības jēga. Literatūra un Māksla. Nr. 3 (21.01.1989.))

Pie šādas dramaturģijas Anda Burtniece pieskaita arī Kasonas lugu «Rītausmas dāma».

Alehandro Kasona (1903-1965) tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem 20. gadsimta dramaturgiem. «Savā 62 gadus garajā mūžā Kasona sarakstījis ap 20 lugu. levērojamākās no tām: «Sirēna uz sauszemes», «Koki mirst stāvus», «Trešais vārds», «Laiva bez zvejnieka», «Rītausmas dāma» («La Dame del Alba», 1944) un citas.

«Esmu lepns spānis un ļoti vēlos kādreiz atbraukt uz Latviju, lai ar īsu klusuma brīdi pieminētu tur 1899. gada rudenī Daugavas viļņos uz mūžu pazudušo spāņu filozofu un rakstnieku Anhelu Ganivē,» tā vēstulē no Buenosairesas šīs lugas tulkotājam Alfrēdam Krūklim rakstījis autors. Tomēr tam nebija lemts piepildīties.» (Rīgas Balss. Nr. 275 (1.12.1988.)

«Latviešu valodas tulkojumā tā («Rītausmas dāma») nosaukta par lugu, krievu valoda turpretī to apzīmē par spāņu tautas leģendu. Kurš tuvāks īstenībai? Manuprāt, «Rītausmas dāmas» saturiskās un mākslinieciski idejiskās kvalitātes vairāk atbilst leģendai ar melodrāmas iezīmēm. (Spāņu dramaturģijas un teātra pētnieks V. Siļūns vispār A. Kasonas darbus pieskaita pie melodrāmām.)

Varbūt tieši melodramatisms ir tas, kas noteicis A. Kasonas lugu lielo popularitāti? Atcerēsimies «Trešā vārda» un «Koki mirst stāvus» panākumus. Melodrāma ir ļoti demokrātisks žanrs un nav ne labāks, ne sliktāks par citiem žanriem. A. Kasonas talantu tā «rītausmā» augstu novērtēja F. G. Lorka, rakstīdams, ka viņš «ir priecīgs sveikt dramaturgu ar spožu nākotni».

«Rītausmas dāma» uzrakstīta četrdesmitajos gados, guvusi lielu popularitāti uz dažādu tautu teātru skatuvēm.

A. Kasonas daiļrades saknes, kā raksta viņa pētnieki, dziļi ietiecas tautas dzīlēs folklorā, ticējumos, mītos u.c. Tas īpaši sakāms par «Rītausmas dāmu».» (Anda Burtniece. Cilvēka esības jēga. Literatūra un Māksla. Nr. 3 (21.01.1989.))

Izrādes veidotāji

Režisors - Kārlis Auškāps. 
Scenogrāfs - Indulis Gailāns.
Kostīmu māksliniece - Baiba Puzinas.
Komponists - Arturs Maskats.
Kustību konsultants - Ansis Rūtentāls.

Izrāde Dailes teātrī tika spēlēta dažādos sastāvos. LTV ierakstā lomās: Lilita Ozoliņa, Ilze Vazdika, Ligita Skujiņa, Uldis Vazdiks, Mudīte Šneidere, Rihards Zihmanis, Jānis Paukštello u.c.

Kritiķi par izrādi

Silvija Radzobe: (Uzvarēja patiesība. Teātra kritiķes piezīmes gadu mijā. Karogs. Nr. 5 (1989)):

«Uz K. Auškāpa «Rītausmas dāmas» otro sastāvu es atnācu, tikai pakļaujot sevi stingrai iekšējai disciplīnai: mans uzskats ir tāds, ka kritiķim vajag (censties) redzēt visas Latvijas izrādes visos sastāvos.

Disciplināri «mēri» sevis uzmundrināšanai, kā jūs saprotat, bija jālieto tādēļ, ka pirmā sastāva izrāde man likās garlaicīga. Nekādu ne ētisku, ne estētisku šausmu, nē, var pat teikt pierasto «tīri pieklājīgi», bet beigas sagaidīt grūti. Taču tas, ko ieraudzīju otrajā sastāvā, man ir licis uz šo izrādi pēdējo pāris mēnešu laikā aiziet vēl divas reizes.

Kāds aktieru darbs! Vai tikai Rītausmas dāma L. Ozoliņai nebūs vislabākā viņas loma. Kāds garīgs spēks, kāda forma!

Tādu traģisku vērienu pēdējos gados mūsu teātros esmu redzējusi vēl tikai A. Kairišas un L. Dēvicas darbā, ja runājam par aktrisēm. Un I. Vazdika Mātes lomā — kāds sirdi aizkustinošs dramatisms! Tikai ar sašutumu var atskatīties uz I. Vazdikas tukšajiem gadiem teātrī — atstāt bez ievērības tādas potences! No M. Šneideres Telvas nav iespējams acis novērst — tik bagāts un neviennozīmīgs raksturs. Bet,

ja Dailes teātrī rastos vajadzība pēc Romeo un Džuljetas izpildītājiem, pēc «Rītausmas dāmas» otrā sastāva noskatīšanās es viņus varētu ieteikt — R. Zihmanis un L. Skujiņa.

Ja viņi te spēj nospēlēt mīlestību gandrīz pilnīgi bez vārdiem, tad jau ar Šekspīru arī, cerams, tiktu galā.

Galvenais, ko es no šīs izrādes saņemu, ir mierinājums: katrs cilvēks dzīvē dabū pēc nopelniem, nē, tas netiek pausts tiesājošā vai iznīcinošā formā, drīzāk tā ir dzīvot tālāk iedrošinoša intonācija.

Šajā izrādē es dzirdu solījumu: tu neesi aizmirsts, tevi redz, par tevi ir nomodā, pasaulē valda kaut kāds augstāks taisnīgums. Un vēl — tik ļoti visam labākajam tevī atraisīties liek tās brīnišķīgās, dzīvē tik reti vairs sastopamās cilvēku savstarpējās attiecības, kādas uz skatuves valda starp tēliem: kad otra laime un miers tev ir dārgāki par savējo.

Mēs daudz pēdējā laikā runājam, kāda māksla ir aktuāla un kādai mākslai vispār jābūt. Kad esmu noskatījusies «Rītausmas dāmu», man šis jautājums sāk likties sholastisks.

Nu, mākslai vispirms ir jābūt īstai. Un nekad nevar būt neaktuāla tāda māksla, kura nodarbojas ar cilvēka dvēseles dziedināšanu.»

Dace Bērziņa (Ceļš iezīmēts zvaigžņu putekļos. Neatkarīgā Cīņa. Nr. 22. (27.01.1994.)):

«(..) visi argumenti nobāl paša spēcīgākā argumenta - Nāves - šīs nepielūdzami bargās amazones aso piešu cirtienu priekšā, līdz viss tiek samazināts un kļūst par mūsu iekšējām balsīm, jo viss eksistē katrā no mums, un katrs mirklis ir piesātināts ar citu laiku un telpu pieredzi. Individuāls pārdzīvojums maģiskas nokrāsas un mistiskas romantikas ievirzē palika pēc Alehandro Kasonas lugas «Rītausmas dāma» pēdējās (23. janvārī) izrādes uz Dailes teātra skatuves Kārļa Auškāpa režijā, jo vienīgais, ko mēs zinām par sevi un savu nākotni, ir tas, ka mums jāmirst, tāpēc necīnieties ar pasauli - jūs taču nevarat uzvarēt sevi!»

Anda Burtniece (Cilvēka esības jēga. Literatūra un Māksla. Nr. 3 (21.01.1989.)):

«Manuprāt, «Rītausmas dāmai» iestudētāji vēlējušies piešķirt svinīgi atturīgu, bet emocionāli kāpinātu leģendas intonāciju. Tā virza tēlus un notikumus uz lielāku vispārinājumu, vienlaikus saglabājot konkrētību. Atsevišķas detaļas un veselas situācijas detaļas tiek izceltas un atkailinātas līdz noteiktas zīmes jēgai. (Piemēram, bērnu spēles ar Svētceļnieci, izglābtās meitenes uznešana, piešu pielikšana utt.) Tāpēc ir ļoti svarīgi nenojaukt akcentus izrādē un nepazemināt darbību līdz sadzīviskas rosīšanās līmenim, šīs briesmas diemžēl dažkārt izrādi piemeklē. Tad darbība tiek piegružota ar sīkām sadzīviskām patiesībiņām. Notiek apsmiešanās vai apsmaidīšanas nevietā, var ievērot neprecīzu teksta pasniegšanu, liekas kustības, izsaucienus tur, kur tie nebija domāti u. tml. Izrādē ienāk vaļības, kas, manuprāt, diezgan ievērojami spēj iedragāt tās iekšējo ritmu un pieteikto leģendas (šajā gadījumā augstāka vispārinājuma un plašākas asociācijas rosināšanu) līmeni.

Leģendu raksturo ne tikai ārkārtēju, nereālu notikumu norise un klātbūtne, bet arī to atlase un mākslinieciskās izteiksmes veids.
(..)
A. Kasonas lugu varoņi ļoti bieži mācās iepazīt trīs galvenās parādības cilvēku mūžā - dzīvību, nāvi un mīlestību. Tāds ir cilvēka esības mērs. Par to arī ir izrāde.»

Raidījumu ciklu atbalsta