Atslēgas. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO

Tās tēma – Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.

Šos divus 2004. gada notikumus Atslēgu autori apzināti izvēlējušies stāstīt pēdējos, jo uzskata par līdz šim nozīmīgāko Latvijas valsts vēstures vainagojumu. Pēc gandrīz 100 valstiskuma gadiem (no kuriem lielākā daļa turklāt pavadīta bez savas valsts) Latvija ar pievienošanos ES un NATO beidzot sasniedza maksimāli iespējamos labvēlīgos apstākļus sevis pasargāšanai un attīstībai. Maza valsts, ko vēsture vienmēr nežēlīgi pluinījusi un ko daudzi uzskatījuši par vēsturisku nejaušību (ja pat ne kļūdu), beidzot varēja «apsēsties pie pasaules lielā galda».

Iepriekš valstij izšķirīgos brīžos mums šī «lielā galda» ir trūcis un esam pie tā līduši lūdzēja pazemībā. Pēc valsts proklamēšanas 1918. gadā bija vajadzīgi teju trīs gadi, lai pasaule Latviju atzītu. Un atzina to tikai tad, kad tas saskanēja ar lielās politikas interesēm un apstākļiem. 1939. un 1940. gadā mums «lielā galda» trūka, lai paglābtos no okupācijas. 1944. un 1945. gadā – lai nepieļautu atkārtotu okupāciju. 1990. un 1991. gadā – lai panāktu pasaules atzīšanu mūsu neatkarības atjaunošanai (arī tad Baltijas valstis atzina tikai tad, kad bija iestājušies labvēlīgi lielās politikas apstākļi un iespējas, proti, – sabruka PSRS).

Kopš 1991. gada bija vajadzīgi tikai 12 gadi, lai Latvija no totalitāras, nabadzīgas impērijas provinces kļūtu par pilntiesīgu biedru pasaules varenākajā politiskajā aliansē ES un militārajā aliansē NATO. Arī par to būs šis Atslēgu stāsts – par Latvijas «tīģera lēcienu», kam analogu pasaules mūslaiku vēsturē tikpat kā nav.