Šoreiz raidījumā – Kārlis Lācis, akadēmiski divreiz izglītojies mūziķis – sākotnēji kā pianists, tad kā komponists. Plašākai sabiedrībai pazīstams kā popmūzikas un teātru mūziklu autors, taču Lāča muzikālās daiļrades spektrs ir ārkārtīgi plašs un, šķiet, aptver visus mūzikas žanrus. Bez jau minētās vieglās mūzikas, mūziklu un teātra žanra Kārlis darbojas arī funk, džeza, kora un akadēmiskās mūzikas jomā. 

Šķiet, viņam ir, kā tautā saka, krampis, iepretim daļai citu jauno komponistu, kuriem, Mūzikas akadēmijas kompozīcijas katedras profesora Jura Karlsona vārdiem runājot, pietrūkst ņipruma un cīņas spara. 

Visu žanru izpildītājmūziķi viņu ciena un mīl, jo uz Lāci varot paļauties – cilvēciski viņš esot uzticams puisis. Un kaut arī dziedātāji un instrumentālisti allaž sūdzas, ka Kārlis raksta ļoti sarežģīti izpildāmus opusus, viņam ir attaisnojums – augsti kvalitātes kritēriji. Amata brāļi to novērtē. Un galu galā – viņa mūzika ir vienkārši skaista, tā iekvēlina sirdis, jo Lācis ir melodiķis. 

Viņš rakstījis mūziku daudziem Latvijas vokālistiem un aktieriem: Aijai Andrejevai, Aijai Vītoliņai, Jolantai Strikaitei, Lindai Leen, Artūram Skrastiņam, Jānim Aišpuram, Kasparam Znotiņam, Ilzei Ķuzulei-Skrastiņai, Ievai Segliņai, Andrim Keišam, bet visvairāk Intaram Busulim, ar kuru kopā muzicē vienā no mūsu virtuozākajiem kolektīviem – “Abonementa orķestrī”.

“Varbūt no malas es liekos tāds veiksmīgs džekiņš, un tā reizēm arī ir,” pēc kārtējiem muzikāliem panākumiem apgalvojis Lācis pats. Taču viņa veiksmei ir arī bieza garoza, par ko kādā dialogā ar komponistu dalās Māra Zālīte, kas, protams, labi pārzina radošās daiļrades laboratorijas sarežģītās nianses: “Talants nekad netiek dots tāpat vien. Tu par to maksā. Ar nerviem, negulētām naktīm, ar savu veselību. Kaut skatītājiem mēs par to daudz nestāstām.” 

Radošā ideja ir greizsirdīga un prasīga, tā paņem savā varā: “Tad es nevaru pārtraukt, es strādāju dienām un naktīm, smēķēju cigareti pēc cigaretes – es sevi esmu iedzinis paša radītā slazdā,” viegli ironizēdams, piemēram, par savas “Latvju simfonijas” tapšanas gaitu (ko sarakstījis divās nedēļās!) saka komponists. Kad žurnālisti, pārsteigti par apjomīgā darba veikšanu tik īsā laikā, izsaka māksliniekam komplimentus, Kārlis pazemīgi atrunājas: “Ar ātrumu nu gan nebūtu ko lepoties...”, jo viņa vērtību sistēmā nozīme ir tikai kvalitātei. “Taču, ja tomēr runājam par to, tad jā. Es parasti savus amata brāļus ievērojami apsteidzu,” vīrišķīgi atturīgi nosmaida kolēģu par ģēniju dēvētais, smalkjūtīgais un, šķiet, mazliet noslēpumainais mākslinieks.

Raidījumā – daudz muzikālu arhīva materiālu, daudzu Latvijā pazīstamu aktieru un mūziķu stāstu un komplimentu, kā arī – kas nezināms par labi zināmo komponistu sarunā ar Andreju Volmāru.