Operas tradīciju pirmsākumi Latvijā meklējami 18. gadsimtā, kad Kurzemes hercogistē notiek pirmās muzikālās izrādes.1782. gadā atklāj Pilsētas vācu teātra ēku, kurā notiek gan dramatiskā teātra, gan operas un baleta izrādes. 1863.gadā Rīgas kanālmalā uz tā sauktā Pankūku bastiona pamatiem ir tapusi jauna ēka ar gandrīz 2000 skatītāju vietām. Vēlāk ugunsgrēkā teātris izdeg, to atjauno pēc arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta. 1912. gadā Pāvula Jurjāna vadībā Rīgā sāk darboties Latviešu opera. Pirmā Pasaules kara laikā trupa evakuējas uz Krieviju, bet 1918.gadā Latvijas Mūzikas akadēmijas dibinātāja Jāzepa Vītola vadībā atgriežas Rīgā kā Latvju opera. 1919. gadā Pilsētas teātra ēka pāriet Latviešu operas trupas rīcībā, un gada nogalē teātris iegūst Latvijas Nacionālās operas nosaukumu. Pirmā izrāde ir R.Vāgnera operas „Klīstošais holandietis” iestudējums. „Jebkurai varai ir bijis svarīgi atrast adekvātu propagandas ieroci, un opera, būdama visu mākslu sintēze, bijusi un ir nepieciešama jebkurai varai”, atzīst muzikologs Mikus Čeže. Mainoties laikiem un dažādām varām, arī mūsu opera ir piedzīvojusi dažādas metamorfozes. Atgūstot Latvijas neatkarību, 90. gados operas ēku rekonstruē un restaurē. 1995. gadā operas kolektīvs ar izcilu simfoniskās mūzikas koncertu sēriju un J.Mediņa operas „Uguns un nakts” iestudējumu atgriežas uz skatuves. 21. gadsimta sākumā tiek pabeigts mūsdienīgs piebūvju komplekss ar jauno zāli plaša profila mākslas projektu realizēšanai. Ir mainījušies laiki, operas direktori un arī paši mākslinieki, bet mūsu opera vienmēr bijusi mākslas un mūzu bastions. Šeit darbojas teātra kompānija ar savu atpazīstamu „seju” un māksliniecisko rokrakstu. Kāda ir Latvijas Nacionālā opera savā simtgadē, par to raidījumā muzikologs, Latvijas Nacionālās operas dramaturgs Mikus Čeže, operas galvenais diriģents Mārtiņš Ozoliņš un operdziedātāja Inga Šļubovska – Kancēviča.