Dokumentālā filma. "Ilgais ceļš kāpās. Filmas arheoloģija"

Latviešu kino detektīvu meistars Aloizs Brenčs 2019. gada 6. jūnijā atzīmētu 90 gadu jubileju. Viņš Rīgas Kinostudijas reputāciju savulaik spodrināja, izveidojot arī pirmo daudzsēriju filmu «Ilgais ceļš kāpās». Aktrise Lilita Ozoliņa kļuva par daudzcietušās Latvijas simbolu vairākām TV skatītāju paaudzēm. Viņai miljonu publikas priekšā bija jāizvēlas starp neizlēmīgo, bet krietno latvieti Artūru vai stalto baltvācieti Rihardu. 

Vēstules ar padomiem mīlas lietās Lilitas Ozoliņas pielūdzēji esot sūtījuši tādā daudzumā, ka tās  glabātas milzīgās banānu kastēs, atceras aktrise. Un, kaut arī svešas vēstules lasīt ir slikti, 700 no tām, kas ir saglabājušās Kino muzeja krājumā, šajā kino pētījumā kļuva  gan par  emocionālu, gan lietisku pierādījumu  tam, kā šo vēsturisko melodrāmu  publika tolaik uztvēra.          

Kopš filmas uzņemšanas pagājuši jau gandrīz 40 gadi. Vēl jāpieskaita ilgās peripetijas ar toreizējā partijas darbinieka Oļega Rudņeva  kvēlu vēlmi kļūt par rakstnieku. Vārgo romānu, pieaicinot redaktoru un līdzautoru grupu, pārvērtuši lietojamā scenārijā. Zvejnieku dzīves smalkumus sākotnēji nepārzināja ne filmas mākslinieks Gunārs Balodis, ne jaunais un ļoti talantīgais operators Jānis Mūrnieks, bet Aloizs Brenčs  bija izcils organizators un cītīgi pētījis arhīvu materiālus.

Pēc tik daudziem gadiem, filma uzdod jautājumus, uz kuriem ir vēlme  un cerība meklēt atbildes. Kāpēc režisors galvenajām vīriešu lomām izvēlējās lietuviešu aktierus? Cik daudz par latviešu sievietes likteni cauri Sibīrijas izsūtījumam tolaik drīkstēja vai atļāva pateikt skaļi?  Vai daudz kas palika starp rindām un cik smagas bija nodevas padomju laikmetam?

Filmas arheoloģiskie meklējumi aizveda uz Lietuvu meklēt Artūra un Riharda pēdas… Mazais Edgariņš, kuram Marta tik sirsnīgi dzied par circenīti aizkrāsnē, kļuvis par uzņēmēju Latvijā. Taču kurš gan varēja iedomāties, ka filmā piedalās trīs brāļi Jēkabsoni, tolaik blondi puisīši ar dažu gadu vecuma starpību?

Filma ir sava laika produkts, bet kino ir ilūzija, kurā iespējams zaudēt laika realitāti, un latviete Marta joprojām,  laiku pa laikam,  saņem vēstules no plašās pasaules, kur kāds sola pārdot govi, nopirkt jaunu kleitu un aprecēt skaisto, jauno sievieti.

Filmas veidotāji: režisore Agita Cāne –Ķīle, scenāriste Daira Āboliņa, operators Edgars Bite, producenti: Ieva Rozentāle, Inese Kublicka un Dzintars Belogrudovs.