Personība. 100 g kultūras. Sandra Kļaviņa

Lai gan Jaunā Rīgas teātra aktrises Sandras Kļaviņas radošajā biogrāfijā ir ap septiņdesmit nospēlētu lomu, pati sevi viņa par skatuves dīvu nesauc. Ar kavēšanos atskrienot uz mēģinājumu, pašironiski nodēvē sevi par Bridžitu Džounsu, kurai atkal kas atgadījies vai nogājis greizi.

Režisore Māra Ķimele uzskata, ka viņa ir pati sievišķīgākā aktrise Latvijā. Sandra divkārt saņēmusi «Spēlmaņu nakts» gada aktrises balvu, bet par lomu izrādē „Peldošie un ceļojošie” - Lilitas Bērziņas balvu.

Aktrise ar grūtībām sadzīvo ar atpazīstamību, ko guvusi, vairākkārt filmējusies spēlfilmās un televīziju seriālos – tādos kā „Vienas vasaras zieds”, „Saldais pārītis” un „Māja pie ezera”. Viņa daudz strādā, ierunā filmu tulkojumus, spēlē izrādes un cenšas iejusties teātra pagaidu mājvietā – bijušajā Tabakas fabrikā. Šīm pārmaiņām ir ne vien ēnas puses, bet arī savi plusi, jo jaunā atrašanās vieta ļauj daudz ašāk nokļūt mājās un pieslēgties skolnieces mammas lomai vai vienkārši izvēdināt galvu, izvedot pastaigā sešgadīgo sunenīti Sāru. Sandras draudzene, aktrise Jana Čivžele, atklāj, ka Sandra ir absolūts „suņu cilvēks”, jo viesizrāžu laikā tālajā Čīlē kāds inteliģents bezsaimnieka zelta retrīvers tieši viņu izvēlējies par cienīgu īsai, bet neviltotai beznosacījumu draudzībai. Varbūt tāpēc, ka Sandra ir ļoti jūtīga? „Ar plānu ādu”, viņa sevi raksturo